Antris Blog

Diemžēl, mazais radošais gariņš ar kuru kopā jau tik ilgi sastrādājāmies, lai taptu kāds adīts vai tamborēts darbs ir devies atvaļinājumā bez brīdinājuma un pazudis sev vien zināmā virzienā.  It kā rokas vakarā prasa, lai tās tiktu nodarbinātas, tādējādi sniedzot iespēju radīt ko jaunu, bet nekas nerodas, nekas neizdodas un pat sāk likties, ka vairs ne īsti adīt, ne tamborēt māku. Un tas viss noticis nelaikā, bez iespējām sarunāt atvaļinājumu radošajam gariņam pēc gaišajiem svētkiem, kas  jau ar lieliem un straujiem soļiem tuvojas.

Vienīgais ieguvums, šajā piespiedu brīvlaikā ir tas, ka beidzot varu pievērsties arī zilajam ekrānam arī ar acīm ne tikai ar ausīm (parasti filmas klausos, jo rokas un acis aizņemtas ar adīšanu vai tamborēšanu) un noskatīties kādu filmu.

 Pirmā un arī visvairāk atmiņā palikusī – Larry Crowne ar Tomu Henku un Džūliju Robertsu galvenajās lomās.

 Filmā kārtējo reizi parādīja, ka mācīties dzīvē ko jaunu un līdz šim nezināmu nekad nav par vēlu. Lai gan man liekas un arī pēc filmas sapratu, ka tomēr viskardinālākās pārmaiņas gan cilvēka vizuālajā izskatā, personībā, gan saskarsmē ar draugiem, radiem, kolēģiem un visiem pārējiem notiek brīdī, kad līdz šim dzīvotā dzīve sabrūk vai mainās. Protams, atsevišķa daļa cilvēku neko nedara, bet nosēžas maliņā un gaida, kad kāds garāmgājējs palīdzēs, bet ir daļa, kas  veido jaunu ikdienu no maziem gabaliņiem, saliekot to tādu, kādu vēlas un ikdienu tiecas pēc maza jauna puzles gabaliņa, tādējādi iegūstot jaunas iemaņas, draugus, iespaidus un atziņas, un izveidojot ikdienu, dzīvi tādu, kādu patiesi vēlas un tādu, kas padara smaidīgi, laimīgu.

Katrā ziņā, man šī filma tiešām patika, lai gan tajā nav nekādu superaktīvu darbību vai specefektu, kā arī tā nav megasupertrūper salda, bet filmā  ir deva laba humora, kas šajā drūmajā dienā vismaz pusotru stundu liks pasmaidīt.

Otra filma, ko ļoti vēlējos noskatīties Vudija Alena jaunākais veikums Midnight in Paris. Patika, bet ne tik ļoti kā gaidīju.

“Pusnakts Parīzē” ir romantiska komēdija par jauna cilvēka mīlestību pret pilsētu – Parīzi. Par ilūziju, ka dzīve, kas atšķirtos no tās, ko dzīvojam, būtu daudz labāka.

Man liekas ik katram no mums ir bijusi kaut viena reize, kad licies, ka kādreiz zāle bija zaļāka, debess zilāka un saule siltāka, kā arī vislabākais notiek tur kur mūsu nav. Līdz ar to, tas liek aizdomāties, vai tiešām šobrīd dzīvojam tā, kā vēlamies, vai esam laimīgi, ja meklējam un gaidām ko citu??? Vai mākam novērtēt to, ko sniedz katras dienas katra minūte???  Vai novērtējam cilvēkus mums blakus un tos mazos solīšus, ko speram pretim lielajam mērķim??? Vai tas neliek aizdomāties, ka nepieciešams mainīt ko savā dzīvē, lai to izdzīvoto tā, ka nav jāsapņo par aizgājušajiem laikiem un to zāli, kas tomēr nebija zaļāka???

  Trešā, bet ne pēdējā noskatītā filma – Burlesque. Filma bija ierakstīta manā  Must see filmu sarakstā. Tomēr, nedaudz vīlos, jo filma ļoti atgādināja jau pirms vairākiem gadiem redzēto un tobrīd sirdī iekritušo filmu Coyote Ugly , kā arī nedaudz līdzīga Chicago. Iespējams, ja nebūtu redzētas šīs  filmas Burlesque patiktu daudz vairāk.

Jauku un krāsainu dienu!