Mazi, zaļi un kopā sasēduši, vasaras piedzīvojumos dalās divi draugi – vardulēni.

Abi dalās atmiņās kā saulītē gozējās uz ūdensrozes lapas, kā siltajā ūdenī plunčājās un kā māsbrāļu koncertā klausījās.

Jauku, siltu un jautru Tev dienu!

Pirmais darbiņš pēc šīm neplānotajām brīvdienām – tamborētās dzērvenītes, kas tuvākajās dienās iepriecēs savu jauno īpašnieci un drūmās dienas vērsīs krāsainākas un dzīvelīgākas.

Vienīgais ieguvums, šajā piespiedu brīvlaikā ir tas, ka beidzot varu pievērsties arī zilajam ekrānam arī ar acīm ne tikai ar ausīm (parasti filmas klausos, jo rokas un acis aizņemtas ar adīšanu vai tamborēšanu) un noskatīties kādu filmu.

 Pirmā un arī visvairāk atmiņā palikusī – Larry Crowne ar Tomu Henku un Džūliju Robertsu galvenajās lomās.

 Filmā kārtējo reizi parādīja, ka mācīties dzīvē ko jaunu un līdz šim nezināmu nekad nav par vēlu. Lai gan man liekas un arī pēc filmas sapratu, ka tomēr viskardinālākās pārmaiņas gan cilvēka vizuālajā izskatā, personībā, gan saskarsmē ar draugiem, radiem, kolēģiem un visiem pārējiem notiek brīdī, kad līdz šim dzīvotā dzīve sabrūk vai mainās. Protams, atsevišķa daļa cilvēku neko nedara, bet nosēžas maliņā un gaida, kad kāds garāmgājējs palīdzēs, bet ir daļa, kas  veido jaunu ikdienu no maziem gabaliņiem, saliekot to tādu, kādu vēlas un ikdienu tiecas pēc maza jauna puzles gabaliņa, tādējādi iegūstot jaunas iemaņas, draugus, iespaidus un atziņas, un izveidojot ikdienu, dzīvi tādu, kādu patiesi vēlas un tādu, kas padara smaidīgi, laimīgu.

Katrā ziņā, man šī filma tiešām patika, lai gan tajā nav nekādu superaktīvu darbību vai specefektu, kā arī tā nav megasupertrūper salda, bet filmā  ir deva laba humora, kas šajā drūmajā dienā vismaz pusotru stundu liks pasmaidīt.

Otra filma, ko ļoti vēlējos noskatīties Vudija Alena jaunākais veikums Midnight in Paris. Patika, bet ne tik ļoti kā gaidīju.

“Pusnakts Parīzē” ir romantiska komēdija par jauna cilvēka mīlestību pret pilsētu – Parīzi. Par ilūziju, ka dzīve, kas atšķirtos no tās, ko dzīvojam, būtu daudz labāka.

Man liekas ik katram no mums ir bijusi kaut viena reize, kad licies, ka kādreiz zāle bija zaļāka, debess zilāka un saule siltāka, kā arī vislabākais notiek tur kur mūsu nav. Līdz ar to, tas liek aizdomāties, vai tiešām šobrīd dzīvojam tā, kā vēlamies, vai esam laimīgi, ja meklējam un gaidām ko citu??? Vai mākam novērtēt to, ko sniedz katras dienas katra minūte???  Vai novērtējam cilvēkus mums blakus un tos mazos solīšus, ko speram pretim lielajam mērķim??? Vai tas neliek aizdomāties, ka nepieciešams mainīt ko savā dzīvē, lai to izdzīvoto tā, ka nav jāsapņo par aizgājušajiem laikiem un to zāli, kas tomēr nebija zaļāka???

  Trešā, bet ne pēdējā noskatītā filma – Burlesque. Filma bija ierakstīta manā  Must see filmu sarakstā. Tomēr, nedaudz vīlos, jo filma ļoti atgādināja jau pirms vairākiem gadiem redzēto un tobrīd sirdī iekritušo filmu Coyote Ugly , kā arī nedaudz līdzīga Chicago. Iespējams, ja nebūtu redzētas šīs  filmas Burlesque patiktu daudz vairāk.

Jauku un krāsainu dienu!

Ir brīži, kad pat vilcienā top kārtējais lakats vai zeķu pāris (tiesa, man zeķes vilcienā nedaudz grūtāk adīt kā lakatus). Bet ir brīži, kad nespēju atrauties no kādas jaunas grāmatas un tajā aprakstīto varoņu ikdienas gaitām, notikumiem, pārdzīvojumiem.

Pēdējā izlasītā grāmata – Deivida Nikolasa grāmata “Viena diena” .

 Tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, par dienu, kad viņi iepazīstas (1988.gada 15.jūliju), par vienu dienu katru gadu, t.i. 15.jūliju, 20.gadu garumā, par to, kā veidojās viņu draudzība, attiecības, dzīve un galu galā arī mīlestība.

Un kā izrādās, ka pēc grāmatas motīviem ir uzņemta filma ar Annu Heteveju un Džimu Stērdžesu galvenajās lomās, kuru vakar izdevās arī noskatīties. Viena no tām retajām reizēm, kad filma, pēc grāmatas izlasīšanas, nelika vilties.

Šoreiz man patika gan grāmata, gan filma, kas spēja pat uz beigām izvilināt no manis dažas asariņas.

Nedēļas laikā (pa stundiņai no rīta un vakarā ceļā no un uz darbu, un vakaros) tapuši trīs lakati. Tiesa it kā mazie lakati, bet tomēr trīs. Viens lakats tikai pusstundu pirms nonākšanas jaunās īpašnieces rokās noraucās no adāmadatām un līdz ar to, diemžēl nevarēs atrādīties foto izskatā.

Pirmais – vīna krāsas lakats tapis no dzijas BBB Atlas (70% vilnas un 30% akrils). Kaut kā ļoti iepaticies un pie sirds iet šis raksts.

Otrs lakats – veci rozā tapis no dzijas BBB Martine (100% merinas vilnas), izmatojot šo rakstu.

Papildus krāsainajam lakatu birumam, tapa arī mazais Tārpiņš un puķīte. Puķīte, tiesa vēl tikai kā izmēģinājums, kas radīja jaunu domu un radošuma lidojumu, kā rezultātā galvā jau redzams vēlamais gala rezultāts. Ceru, ka šīs nedēļas laikā izdosies to arī īstenot, tādējādi izsaucot vēl kāda mazā rakara sirsnības un prieka pilno smaidu par jauno rotaļbiedru.

Tārpiņš-

Puķīte -

Saulainu, siltu un radošu jauno darba nedēļu!!!

P.S. Pavisam aizmirsu vēl vienu rudens lakatu, izskatās, ka no šīs atkarības vaļā nav iespējams tikt. Gribas adīt arvien jaunu lakatu un vērot, kā izkārtojas šīs fantastiskās dzijas Alize Bamboo Fine Batik Designe krāsu pārejas.

Hm… izskatās, ka kādu laiciņu jau esmu iekritusi lakatu un grabuļu darināšanā.

Šos darinājumus man ļoti patīk adīt/tamborēt atkal un atkal un atkal. Jo tas prieks, kas redzams saņēmējas acīs, laikam rada atkarību un gribas iepriecināt arvien jaunas dāmas ar jauniem lakatiem,savukārt smaids mazo rakaru sejā par jauno košļāšanas objektu….vienkārši nav aprakstāms.

Padomā jau jauna – rudens grabuļu kolekcija, kā arī gan jau vēl kāda dāma šai rudenī tiks iepriecināta ar jaunu, košu aksesuāru.

Tā arī mans mīļais mammucis līdz pat šim brīdim dzīvojās bez siltas šalles, kas aizsargātu pret vēsajiem, drēgnajiem rudens vējiem.

Bet pagājušās nedēļas beigās, ieraugot veikala plauktā šīs violetās krāsas dzīparu sapratu, ka taps lakats ( raksts – Ginkgo Shoulderette Shawl ) man vismīļākajam cilvēkam.

Siltu un omulīgu Tev jauno darba nedēļu!!!

Tapusi no četru krāsu OnLine Java diegiem, savukārt diegi satamborēti šallē ar 3,5 izmēra tamboratadu. Lai vai ko, bet laikam šallei bārkstis vairs negribu taisīt….. kaut kā šis process galīgi negāja pie sirds.

Manas mīļākās šī rudens krāsas ar nojaušamas pēc pēdējo laiku darbiem, t.i. salātzaļa, tirkīzzila, balta un protams, ka violeta krāsa :)

Pagājušās nedēļas laikā tapa pavisam neliela meitenīga grabuļu kolekcija.

 Trīs lietas labas lietas – pagājušās nedēļas laikā, pa ceļas uz un no darba, tapis vēl viens lakats.