Svētkiem

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Comments (1) »

Top.

Top vienam mazam, bet nu ļoti steidzīgam mazulim sedziņa, lai vēsajos rudens vakaros būtu kur ierušināties un snaust.

Sedzina

Bet pirms segas, lai mazajam nebūtu auksts, tapa 100% vilnas kokoniņš. Šādu brīnumu adīju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mazajam der gan izmēros, gan, ka ir vieta kur knosīties un sildīties.

Kokoniņš

 

Leave a comment »

Klusums

ieildzis… iemesli šim klusumam vairāki.

1) Iepazīšanās ar elektronisko grāmatu lasītāju, attiecīgi šogad pārsvarā lasu.

E_gramata

Ieguvums – ikdienā mana soma kļuvusi par dažiem kilogramiem vieglāka, attiecīgi arī labais plecs par šo jauno kārtību saka lielu Paldies. Savukārt maciņš nebeidz priecāties, ka tā saturs vairs tik ļoti netukšojas, jo pēc pirmajām desmit elektroniskā formāta grāmatām, tas sācis lēnāk tukšoties, jo lasāmās elektroniskā formāta grāmatas dažreiz ir uz pusi lētākas kā papīra formātā.

Protams, iegādājoties elektronisko lasītāju, baidījos, kā ar to sadzīvošu. Kā iztikšu bez jaunas grāmatas smaržas, jo līdz šim man pat nepatika lasīt no bibliotēkas ņemtas grāmatas, jo tās jau sen bija zaudējušas to īpašo jaunās grāmatas smaržu. Kā iztikšu bez iespējas lēni vai dažreiz pārāk aizrautīgi pāršķirt grāmatas papīra lapas, lai uzzinātu par tālākajām grāmatas varoņu gaitām. Tad šobrīd varu teikt tikai vienu – sajūtas ir pavisam labas, jo varu lasīt arī tās biezās grāmatas, kas vienmēr ir uzrunājušas, bet nav cēlusies roka pirkt, jo tak nenēsāšu ikdienā somā to „ķieģeli”.

No šobrīd izlasītajām grāmatā visvairāk atmiņā palikusi DŽodžo Mojas grāmata „Pirms atkal tiksimies”. Lasot bija patīkami vērot, kā mainās abi jaunieši un to attieksme pret katru nodzīvoto mirkli pēc pirmās tikšanās un katru turpmāko dienu. Sen neviena grāmata nebija likusi tā līdzpārdzīvot grāmatas varoņiem, ka pat asaras nespēju valdīt.

Bet ir brīžam gadījumi, kad kādu grāmatu izlasu arī papīra formātā, izmantojot īpašu grāmatzīmi.

Gramatzime

 

2) Fantastiskā vasara, atvaļinājums, iknedēļas vasaras pasākumi.

Vasara

3) Mazie kamoliņi. Šoreiz ne dzijas kamoliņi kādam rokdarbam, bet piektdienā, 13.jūnijā dzimušie mūsu kaķes kaķu bērni. Mūsmājās šādu pasākumu piedzīvojām pirmo reizi. Kā arī pirmo reizi redzēju tik mazus kamoliņus.

unnamed

Priecājos, ka visi četri nu jau atraduši mājas un mīlošus saimniekus.  Posms līdz mazie kamoliņi izauga pietiekami lieli, lai vieni paši dotos uz jaunajām mājām – izraisa divējādas sajūtas. No vienas puses fantastiski pavadīts laiks, skatoties kā mazie izaug par brīnišķīgiem murrātājiem, katras ar savu raksturu un spējām, savukārt no otras puses, brīdī, kad no viņiem jāšķiras sirds lūzt, asaras birst un sirdī kaut kas liekt teikt, viss…vairāk nemūžam mūsumājās kaut kas tāds nenotiks.

Kakeni Visi_4

 

Savukārt šobrīd, kad vasara un atvasara beigusies, rokas sāk vairāk stiepties uz dzijas kamolu pusi, lai kaut ko siltu un patīkamu darinātu gan pavisam maziem, gan arī lielākiem.

Comments (2) »

Mans 2013tais

Rokdarbos:

Tapuši daži krāsaini grabulīši pašiem mazākajiem, vienas pavisam mazas kājeles sildās vilnas zeķītēs, krustmeitiņa priecājas arī par rozā zaķēnu un miedziņā sildās ar mežģīņu sedziņu.

Grāmatās:

Uiii… 2013.gads man bija šobrīd lasītākais un ar grāmatām bagātākais gads. Lai gan skaitlis nav liels, tikai 20 grāmatas, tomēr vislabāk atmiņā palikusi un par vienu no iemīļotākajām grāmatām kļuvusi – M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”, kuru varētu lasīt vēl un vēl.

Protams, šobrīd vislabāk atceros pēdējās izlasītās grāmatas, tās jāsaka ir vairākas, jo gada pēdējais mēnesis bija visaktīvākais lasīšanas mēnesis, kad tika izlasītas divu autoru grāmatas, iespējams, lai atgūtu nokavēto vai arī vienkārši gūtu savu viedokli par citu apjūsmotām grāmatām. Tātad, gads noslēdzās lasot S. Kolinsas triloģijas „Bada spēles” pēdējās divas grāmatas „Spēle ar uguni” un „Zobgaļsīlis”, divas D.Brauna grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis”, savukārt 2014. iesākās ar D.Brauna “Enģeļi un dēmoni” un “Inferno”.

gramatas

S.Kolinsas triloģija „Bada spēles” – līdz pat pēdējai trešās grāmatas lapaspusei ne mirkli neuzskatīju, ka šī būtu jauniešu auditorijai domāta grāmata, vismaz ne līdz tam vecumam, kad cilvēks nav tik ļoti vienkārši ietekmējams un jau spēj patstāvīgi domāt un izvērtēt, kas ir labs un kas tāds nav. Vismaz man tā likās, jo šī grāmata ir par daudz nežēlīga jauniešu auditorijai. Lai gan jāsaka, ka autorei izdevies radīt grāmatu, kas neļauj ne uz mirkli to nolikt malā, kamēr nav aizvērta grāmatas pēdējā lapa, tomēr šī grāmata nebija no tām kur izbaudi katru uzrakstīto vārdu, bet vairākās vietās (daudzās) tekstu lasīju pa diognāli, lai tikai ātrāk uzzinātu, kas sekos tālāk. Vienu gan varu teikt, ja kolēģe nebūtu atnesusi man „Bada spēles” triloģijas grāmatas, diez vai ķertos pie to lasīšanas aiz brīva prāta.

Savukārt, gada pēdējās nedēļas pagājušas un šīs gads iesācies Dena Brauna kompānijā. Lai gada pēdējā mēnesī ietaupītu vismaz kādu lieku latiņu, ķēros klāt pie kolēģes laipni sagādātajām Brauna agrākajām grāmatām, lai pēc tam arī ar citas kolēģes laipno gādību varētu izlasīt gada pēdējās nedēļās grāmatu topos augšgalā esošo grāmatu „Inferno”. Pirmā no Brauna grāmatām, ko lasīju, protams bija „Da Vinči kods”, kas tika izlasīts, kad grāmata gozējās grāmatnīcās lasītāko grāmatu augšgalā, bet pārējās šīs rakstnieka grāmatas ceļu līdz manam lasāmo grāmatu sarakstam pa šiem gadiem nebija atradušas.

Šobrīd, kad izlasītas gandrīz visas autora grāmatas varu droši teikt, ka Brauns ir atradis savu grāmatu rakstīšanas formulu, jo, lai gan ar prātu tu saproti, kas sekos tālāk, kurš būs ļaunais un kā tiks izglābta gan iesaistīto personu dzīvība, gan valsts drošība, no grāmatas grūti atrauties. Abas līdz pagājušā gada beigām izlasītās grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis” es dēvētu par „copy – paste” grāmatām, jo tās ir tik ļoti līdzīgas gan personāžu ziņā, gan problēmas norises un atrisināšanas ziņā, vienīgi mainītas darbības norises vietas (iestādes) un varoņu vārdi.

Savukārt pēdējā izlasītā Brauna grāmata „Inferno” nedaudz (bet tikai pavisam nedaudz) vairāk atšķiras no pārējām viņa grāmatām, tai skaitā „Engeļi un dēmoni”, kā arī „Da Vinči kods”. Šoreiz darbība norisinās pārsvarā trīs dažādās pilsētās (Venēcija, Florence, Stambula), tomēr atkal Robertam Lengtonam jāglābj pasaule no zinātnieka mākslīgi radīta vīrusa draudiem.

Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet man brīžiem likās, ka lasu tūrisma ceļvedi, kur aprakstītas ievērojamas celtnes, vai arī mākslas grāmatu, kur savukārt aprakstīti mākslas darbi, t.i., man šī informācija bija pa daudz. Kā arī līdz galam nesapratu, kā īsti tad beidzās ar to izplatīto vīrusu, tā ietekmi uz cilvēkiem un to reproduktīvajām spējām?

Labi darbi nekad nepaliek nesodīti. /D.Brauns “Enģeļi un dēmoni”/

Nekas nav radošāks… vai iznīcinošāks… par ģeniālu, mērķtiecīgu prātu. /D.Brauns “Inferno”/

Cilvēka prātam piemīt primitīvs ego aizsardzības mehānisms, kurš neitralizē visu, kas rada pārāk lielu spriedzi, ar kuru smadzenes vairs nespēj tikt galā. To sauc par noliegumu. /D.Brauns “Inferno”/

Katrā ziņā par šīm grāmatām varu teikt tikai to, ka tās ir izlasītas, ka grāmatas kā divu vakaru lasāmviela ir labas, ja ņem vērā, ka pārsvarā grāmatas lasīju pa diognāli, un palīdz atslēgties no straujā ikdienas ritma, bet manā grāmatu skapī šīm grāmatām nav un izskatās, ka arī nebūs vieta.

Leave a comment »

Snaudošais zaķēns un pūču bars

Nezinu, kur un kādos apstākļos populāras kļuva simpātiskās pūcītes dažnedažādos ikdienā lietojamos priekšmetos – gan uz krūzēm un citiem traukiem, gan kā tetovējumi, gan audumos un rokdarbos, rotaslietās. Tāpat šīs piemīlīgās gan uz bērnu siltajām rudens/ziemas cepurītēm, gan bērnu rotaļlietas.

Klīstot pa interneta plašumiem atradu, ka arī tamborētos grabulīšus pašiem mazākajiem iespējams veidot kā pūcītes, sk. – šeit.

Pucites_1

Un zaķītis.

Pucitem_pievienojas_snaudosais_2

Pucitem_pievienojas_snaudosais_1

Comments (2) »

Kaķu meitenes un rozā zaķis

Gribas taisnoties un teikt, ka klusums tāpēc, ka vasara šogad brīnišķīga, līdz ar to nav laika pieķerties adatām, bet diemžēl tā nebūs taisnība. Šoreiz laikam vainīgs slinkums, kā arī iedvesmas trūkums. Ikdienas darba gaitās sanāk iztērēt visus spēkus, savukārt vakarā mājās pārnākot vienīgais, ko gribas, atgulties dīvānā un vērot seriālu, šobrīd aktuālākais man ir “Once upon a time” (kārtējo reizi iekritu līdz ausīm un gribas pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas būs tālāk),  kā ārī novērot, kā un kādas attiecības veidojas starp mūsu kaķu meitenēm.

IMG_20130706_123121

Nesen mūsu draudzīgajā mājvietā ieradās mazā Mika. Šiverīga, spēlēties griboša un ļoti zinātkāra kaķu meitene, kura pirmajās dienās bija pārbijusies kā diegs, bet jau pēc dažām dienām parādīja, ka ne visās lietās lielā kaķe būs noteicēja. Katrā ziņā tagad zinām, kā tas ir saradināt dzīvot zem viena jumta divas kaķu meitenes, kas katra ir izteikta personība un ar savu neatkārtojamo raksturu. Jautrības netrūkst, kautiņu ar :)

20130707_083126-2

Tiesa, savam attaisnojumam jāmin, ka ļoti agrā pavasarī gan rokās bija manāmas adāmadatas, gan tamboradatas, jo bija jāsteidz radīt mīļas lietas mazajai radu meitiņai, ko dāvāt raudzībās.

Tapa kokvilnas sedziņa mežģīņu rakstā siltajam laikam.

20130601_193426

20130601_193435

 

Kā arī mazajai Alisītei tapa pirmā draudzenīte – rozā zaķenīte.

20130601_133039

Leave a comment »

Grāmata, ko pārlasīt vēl un vēl…..

Ja iepriekš aprakstītā G.Miso grāmata „Neatstājot pēdas” pie manis nonāca ļoti strauji un bez liekas domāšanas, tad Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas grāmatas “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” ceļš līdz manam grāmatu skapim ilga gandrīz gadu. Veikalā tā tika vairākas reizes pārcilāta, vienreiz gandrīz jau ielikta iepirkumu grozā, bet cita grāmata tomēr viņu apsteidza. Lai gan, kaut kas tomēr visu laiku lika atgriezties pie šīs grāmatas, kaut kas vārdos neizsakāms – bez maz vai kā ar mazām rociņām grāmata ieķērās manā prāta un ilgi dīca, līdz padevos kārdinājumam un šīm mazajām rociņām un grāmatu iegādājos.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Grāmata vienkārši burvīga un bija gandrīz neiespējami uz nakti ar to šķirties (nez kā tas iegadījies, ka parasti jaunās grāmatas sāku lasīt vakarā) un no rīta gribējās pēc iespējas ātrāk tikt uz vilcienu, lai gremdētos grāmatas turpmākajās lapaspusēs un uzzinātu kā tālāk norisinājās Gērnsijas salas iemītnieku dzīve.

Grāmata veidota vēstuļu un telegrammu formātā. Džuljetas sarakste ar Gērnsijas salas iemītniekiem iesākas pavisam nejauši, kad viņai atraksta Dosijs, kurš savā īpašumā ieguvis kādreiz Džuljetai piederējušu Čārlza Lema grāmatu „Elijas eseju izlase”, kas Dosiju ļoti ietekmējusi. Tā vārds pa vārdam līdz Džuljeta jau sarakstās gan ar Dosiju, gan Amēliju, Izolu, Ebenu un citiem salas iemītniekiem un uzzina, kādos apstākļos un kāpēc salas iemītnieki izveidoja Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība, un kāpēc tieši tupeņmizu pīrāga. Tā vārds pa vārdam un Džuljeta iemīl visus salas iemītniekus, kā arī tos salas iemītniekus, kas diemžēl savas labsirdīgās, izpalīdzīgās dabas dēļ nepārdzīvoja Otro pasaules karu un nacistu piespriesto sodu. Un tā vienā dienā, Džuljeta ierodas Gērnsijas salā, lai iepazītos ar saviem mīļajiem vēstuļu biedriem un sarakstītu grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, kas norisinājušies uz salas.

Šī grāmata neskatoties, ka darbība norisinās pēc Otrā pasaules kara un tajā norādītas Gērnsijas salas iemītnieku atmiņas par Otro pasaules karu (par badu, informācijas trūkumu, ilgas un neziņa par savu bērnu likteņiem, kas pirms uzbrukuma salai tika nogādāti Anglijā, par bailēm par savas dzīvības saglabāšanu), ir pozitīvisma, labsirdības un neizmērojamas draudzības, izpalīdzības un līdzcilvēku atbalsta pārpildīta.

Lasot grāmatu brīžiem gribējās skaļi smieties, brīžiem izplūst asarās, bet tik ļoti negribējās šķirties no jaunajiem literatūras biedrības draugiem. Šī noteikti būs grāmata, ko pārlasīt brīžos, kad nepieciešams kāds saules, pozitīvisma un labsirdības stariņš.

Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.

Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums aizved tevi pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriska progresija – gals nemaz nav sasniedzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.

Comments (1) »

Iegāju. Nopirku. Izlasīju.

Dienu pirms dāvanu kartes termiņa beigām, dodoties ceļā uz pavasara/vasaras pasākumu sezonas atklāšanu, Dārgais atvēlēja man piecas minūtes brīvā laika, lai lielveikalā kādā no veikaliem iztērētu dāvanu kartes naudiņas.

Raitā solī, lai nezaudētu ne minūti no man atvēlētā laika, devos grāmatnīcas virzienā. Pieejot pie jauno, tikko iznākušo grāmatu stenda, roka pastiepās pēc pagājušā gada Francijā visvairāk pirktākās Gijoma Miso grāmatas „Neatstājot pēdas”. Parasti pirms grāmatas iegādes, cenšos izlasīt atsauksmes par to, citu lasītāju ieteikumus, recenzijas, savukārt pēc tam grāmatnīcā grāmatu apskatīt un palasīt tās pirmos teikumus, lai pārliecinātos, vai maz grāmata spēs mani uzrunāt un ieinteresēt lasīt to tālāk. Tad šīs grāmatas iegāde raksturojama kā  – ienācu, nopirku un pēc tam tik sāku domāt, ko esmu nopirkusi.

Tomēr bažas par to, vai maz būs interesanta, pazuda pēc pirmajām lapaspusēm, kad Ņujorkas Džona Kenedija lidostā dodoties uz vienīgo brīvo lidostas kafejnīcas galdiņu, saskrienas floriste no Parīzes Medlina un pavārs no Sanfrancisko Džonatans. Saskriešanās rezultātā abu tobrīd rokās esošās mantas atrodas uz zemes. Pēc „laipnās” vārdu apmaiņas katrs paceļ savas mantas, tai skaitā telefonus un dotas tālāk. Bet izrādās, ka abi nejauši apmainījušies ar telefoniem. Protams, kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir n-tie kilometri. Galvenie varoņi informē viens otru par pienākušajām īsziņām un zvaniem, kā arī abi intereses vadīti ielūkojas viens otra telefonā esošajās privātajās mapītēs – aplūko pieejamajās aplikācijās, uzņemtās fotogrāfijās, mūzikas un video sarakstus, saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

Medlina pēc atgriešanās Parīzē jau grasās nosūtīt ar kurjerpastu Džonatanam viņa telefonu, līdz no sava līdzstrādnieka uzzina, kas vispār Džonatans tāds vispār ir un pēdējā brīdī pārdomā. Izrādās, ka Džonatans bijis izcils pavārs, savas restorāna ķēdes īpašnieks un tētis burvīgam dēlēnam, kurš nesen izšķīries no sievas, kas to krāpusi un pārdevis savu restorānu ķēdi. Savukārt Medlina vēl divus gadus atpakaļ strādājusi Anglijas policijā par detektīvi un izmeklējusi vienas četrpadsmit gadīgas meitenes pazušanas lietu, kuras nelaimīgās atrisināšanas rezultātā Medlina cenšas izdarīt pašnāvību. Tādējādi sākot pastiprināti interesēties viens par otru, līdz atklājās, ka abiem ir noslēpumi, abu ceļi savā ziņā ir krustojušies un pateicoties Džonatanam var tikt atklāts kāds noslēpums.

G.Miso "Neatstājot pēdas"

 

Ziedi bija līdzās visos nozīmīgākajos dzīves notikumos. Vai tā būtu mazuļa piedzimšana, kristības, pirmais randiņš, laulības, divu mīļoto salabšana, paaugstinājums darbā, došanās pensijā vai bērēs. Ziedi cilvēkus pavadīja no šūpuļa līdz kapam.

Bet Džiliana nespēja rimties. – Vai tu nebaidies, ka tava dzīve ar Rafaelu būs pārāk paredzama?  Vai tas kāds grēks,- Medlina atcirta,- ka man nepieciešams kāds, kurš ir tik stabils, uz kuru var paļauties un kurš ir uzticīgs. Mums visapkārt viss ir tik nestabils, trausls un nemierīgs. Es negribu, lai tā būtu arī manā ģimenes dzīvē. Vēlos vakarā atgriezties mājās un būt droša, ka mani tur sagaida rāms miers.

…taču aizmiršanās ir kā narkotikas: sākumā tu domā, ka tu tās pieveiksi, taču tad kādā dienā nākas atzīt, ka tās ir pieveikušas tevi…

-Reizēm mīla ir postoša, bet reizēm pārtop brīnišķīgos mākslas darbos.

Pēc grāmatas izlasīšanas sāku apdomāt kāda informācija, faili, izveidotās mapītes ir manā telefonā. Paldies dievam! nekas tāds, no kā būtu jākaunas, bet tomēr, negribētos, ka svešas acis tajā ieskatītos. Lai gan šobrīd man telefons ir ne tikai sarunām un īsziņām, bet arī ikdienas kalendārs ar atgādinājumiem, modinātājs, ierīce ar kuru (izmantojot kopā ar wi-fi), tikt pie interneta, ņemot vērā to, ka mājās datoru okupējis Dārgais, arī radio (vienīgais veids, kā sekoju līdz jaunumiem mūzikas dzīvē), un dažbrīd (kas notiek samērā reti) ierīce seriālu vērošanai, lai īsinātu ceļā uz darbu un mājām pavadīto laiku. Atcerējos, ka telefoniņš ir arī palīgs kilometru skaitīšanā, kad izskrienu apmest kādu līkumu pa rajonu.

Lai gan saprotu, ka ikdienas notikumus, sanāksmes un tikšanās varu atspoguļot papīra kalendārā, modinātājam izmantot veco uzvelkamo pulksteni un, lai tiktu pie interneta izlasīt ziņas un e-pasta vēstules, pacīnīties mājās par tikšanu pie datora. Tomēr, mīļā miera labad, kā arī, lai nenokavētu tikšanos un vizīti pie friziera, un vienkārši atvieglotu ikdienu izmantoju mazo, pārnēsājamo aparātiņu. Jo saki, ko gribi, tas tomēr padara ikdienu vienkāršāku!

Tāpat ikdienā pavadot divas stundas vilcienā esmu ievērojusi, ka pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies arī citu cilvēku ieradumi. Ja vēl pirms dažiem gadiem vairāk vilciena pasažieru pavadīja lasot grāmatas, žurnālus un avīzes, pat adot vai tamborējot, tad tagad lielākā daļa veras savos tālruņos, kuros vai nu ko lasa, klausās mūziku vai filmas, seriālus, vai vienkārši spēlē spēlītes.

Diez kā būtu tagad kaut vai vienu dienu pavadīt bez mobilā telefona? Varbūt šodien pamēģināt?

Leave a comment »

Dziesmas šodienai

 

 

Leave a comment »

Ieilgušais progress

Ja pagājušais, t.i. 2012.gads man iesākās ar tamboradatām un adāmadatām rokās, tad savukārt 2013.gads man iesākās ar grāmatu rokās, līdz februāra sākumam jau piecas grāmatas izlasītas. Visvairāk atmiņā palikusi (joprojām gribas satikt galvenos varoņus) M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība ”. Bet par grāmatu…drīzumā.

Bet arī kopš šī gada janvāra sākuma, vismaz mazu sprīdīti uz priekšu pavirzījies viens no iepriekš aprakstītajiem lieldarbiem.

Nē, diemžēl tas nav pleds. Nu jau vairs negribas pledu varavīksnes krāsā, bet mierīgākos toņos, līdz ar to, pleds nolikts vistālākajā skapja stūrī.

Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, bet es ievērojusi, ka otram lieldarbam parasti pieķeros tikai tad, kad esmu apslimusi un viena pati mājās. Pirms šī gada janvāra pēdējo reizi no skapja izvilku šo darbiņu pagājušā gada janvārī, kad tapa lielais zieds un daļa lielākās lapiņas. Šogad janvārī tapa apakšējais zieds. Ceru, ka pēc kāda laika (bija plānots pabeigt 2011.gadā…) mans dīvāns tiešām varēs priecāsies par jaunu dekoratīvo spilventiņu.

Un turpinot darbu pie šī lieldarba tapšanas, arvien vairāk apbrīnoju tās meitenes, sievietes, kurām izšūšana ir atkarība (kā man adīšana, tamborēšana), jo, lai sanāktu skaista bilde, katrs sīkais krustiņš jāizšuj atbilstoši tehniskajā shēmā norādītajam, visiem krustiņiem „jāskatās” vienā virzienā, jāseko, lai darba aizmugure arī būtu glīta un tās diega maiņas nebūtu tik acīs krītošas. Man liekas, ka adīšanā tomēr vienkāršāk.

20130125_151613

Comments (4) »