Neizskaidrojamu iemeslu dēļ, diemžēl vairs nu nemaz nevaru paskatīties uz dzijas grozu un adatām, kur nu vēl mēģināt ko ar to visu pasākt. Šobrīd viena pēc otras manā ierobežotā lieluma grāmatu skapī rindās stājas izlasītās grāmatas.
Pirmā grāmata, kas mēros ceļu uz vietu skapī ir Karlosa Ruisa Safona “Vēja ēna” grāmata par grāmatu. Fonam K.R.Safona sacerētā dziesma, kas veltīta vienam no grāmatas varoņiem – Lain Coubert, bet turpat atrodamas arī citas autora sacerētās dziesmas pārējiem varoņiem.
Mazo puisēnu Danielu tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu, kur viņam ļauj izvēlēties vienu grāmatu. Daniela izvēle krīt uz Huliana Karaksa sarakstīto grāmatu “Vēja ēna”. Pavadījis visu nakti lasot grāmatu, nākošajā rītā puisēns grib uzzināt ko vairāk par tās autoru, izlasīt vēl kādu viņa darbu, bet izrādās, ka ir kāds, kurš visas šī autora grāmatas sadedzinājis…. un šeit sākas noslēpuma par tās autora dzīvi atšķetināšana. Grāmata, kurā atsevišķas vietas bija paredzamas, kamēr citu notikumu atrisināšanas veids un gaita, un iesaistītie personāži sagādāja lielu pārsteigumu.
“Katrai grāmatai, katram sējumam, ko tu redzi, ir dvēsele. Tā cilvēka dvēsele, kurš to uzrakstīja, un to cilvēku dvēseles, kuri to lasīja, izdzīvoja un izsapņoja. Ikreiz, kad grāmata nonāk citās rokās, ikreiz, kad kāds pārlaiž skatienu tās lappusēm, grāmatas gars aug un kļūst stiprāks.”
“Grāmatas ir kā spoguļi: tajās var redzēt to, kas jau ir tevī pašā…”
“Cilvēkiem patīk trīt mēles un kladzināt. Cilvēks nav vis cēlies no pērtiķa, bet gan no vistas.”
“Cilvēkiem, kuriem nav savas dzīves, vienmēr vajag jaukties citu darīšanās.”
“Laulība un ģimene nav nekas cits kā vien tas, k mēs paši tajā ieliekam.”
“Nauda ir tāds pats vīruss kā citi: tiklīdz tā saindē dvēseli tās glabātājam, tā dodas svaigu asiņu meklējumos.”
Priecājos, ka muzeju nakts laikā grāmatnīcas piedāvātās atlaides beidzot lika saņemties un iegādāties šo grāmatu. Ne brīdi nenožēloju un nu jau skatos un apsveru domu par otras šī rakstnieka grāmatas “Enģeļa spēle” iegādi tuvākajā laikā.
Rindā uz vietu grāmatu skapī ir arī Haruki Murakami triloģijas “1Q84″ pirmās divas daļas.
Interesanta, savdabīga grāmata par skolotāju un topošo rakstnieku Tengo, treneri un slepkavu Aomami, savdabīgo meiteni Fukaeri (līdz otrās grāmatas beigām starp Fukaeri un Lārsona Līsbeti Salanderi vilkās atsevišķas paralēles) un, protams, gan par diviem mēnešie Tokijas debesīs, gan par noslēpumainajiem little people. Laikam vairāk ko būs iespējams pateikt par pašu stāstu pēc triloģijas trešās grāmatas izlasīšanas, lai gan pēc otrās daļas pēdējām lapām bija sajūta ka viss, stāsts izstāstīts, atstāta vieta katra paša izdomātajām beigām. Tomēr pēc šo divu grāmatu izlasīšanas ir interese izlasīt vēl kādu citu šī autora darbu, lai gan šobrīd grāmatnīcās ir nopērkamas tikai “1Q84″ abas daļas un “Kafka liedagā”.
Lasot grāmatā (otrajā daļā) par little people sarīkoto pērkonu, tumšajām apmākušajam debesīm un gala rezultātā arī lietus gāzi, likās ka arī īstenībā ārā līst, līdz ar to tas brīdis, kad bija jākāpj ārā no vilciena sagādāja lielu pārsteigumu – ārā silts un saulīte spīd, debess zila bez neviena paša mākonīša. Jā, laikam pirmo reizi tik ļoti aizrāva kādas lietas/parādības apraksts, ka pilnībā aizmirsos un izdzīvoju katru pērkona dārdu, negaisa vēja plūsmu un lietus lāšu krišanu uz savas ādas.
“Arī nākotne kaut kad kļūst par tagadni. Un tā tūlīt pat – par pagātni…”
Antris Blog 