Archive for maijs, 2013

Grāmata, ko pārlasīt vēl un vēl…..

Ja iepriekš aprakstītā G.Miso grāmata „Neatstājot pēdas” pie manis nonāca ļoti strauji un bez liekas domāšanas, tad Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas grāmatas “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” ceļš līdz manam grāmatu skapim ilga gandrīz gadu. Veikalā tā tika vairākas reizes pārcilāta, vienreiz gandrīz jau ielikta iepirkumu grozā, bet cita grāmata tomēr viņu apsteidza. Lai gan, kaut kas tomēr visu laiku lika atgriezties pie šīs grāmatas, kaut kas vārdos neizsakāms – bez maz vai kā ar mazām rociņām grāmata ieķērās manā prāta un ilgi dīca, līdz padevos kārdinājumam un šīm mazajām rociņām un grāmatu iegādājos.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Grāmata vienkārši burvīga un bija gandrīz neiespējami uz nakti ar to šķirties (nez kā tas iegadījies, ka parasti jaunās grāmatas sāku lasīt vakarā) un no rīta gribējās pēc iespējas ātrāk tikt uz vilcienu, lai gremdētos grāmatas turpmākajās lapaspusēs un uzzinātu kā tālāk norisinājās Gērnsijas salas iemītnieku dzīve.

Grāmata veidota vēstuļu un telegrammu formātā. Džuljetas sarakste ar Gērnsijas salas iemītniekiem iesākas pavisam nejauši, kad viņai atraksta Dosijs, kurš savā īpašumā ieguvis kādreiz Džuljetai piederējušu Čārlza Lema grāmatu „Elijas eseju izlase”, kas Dosiju ļoti ietekmējusi. Tā vārds pa vārdam līdz Džuljeta jau sarakstās gan ar Dosiju, gan Amēliju, Izolu, Ebenu un citiem salas iemītniekiem un uzzina, kādos apstākļos un kāpēc salas iemītnieki izveidoja Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība, un kāpēc tieši tupeņmizu pīrāga. Tā vārds pa vārdam un Džuljeta iemīl visus salas iemītniekus, kā arī tos salas iemītniekus, kas diemžēl savas labsirdīgās, izpalīdzīgās dabas dēļ nepārdzīvoja Otro pasaules karu un nacistu piespriesto sodu. Un tā vienā dienā, Džuljeta ierodas Gērnsijas salā, lai iepazītos ar saviem mīļajiem vēstuļu biedriem un sarakstītu grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, kas norisinājušies uz salas.

Šī grāmata neskatoties, ka darbība norisinās pēc Otrā pasaules kara un tajā norādītas Gērnsijas salas iemītnieku atmiņas par Otro pasaules karu (par badu, informācijas trūkumu, ilgas un neziņa par savu bērnu likteņiem, kas pirms uzbrukuma salai tika nogādāti Anglijā, par bailēm par savas dzīvības saglabāšanu), ir pozitīvisma, labsirdības un neizmērojamas draudzības, izpalīdzības un līdzcilvēku atbalsta pārpildīta.

Lasot grāmatu brīžiem gribējās skaļi smieties, brīžiem izplūst asarās, bet tik ļoti negribējās šķirties no jaunajiem literatūras biedrības draugiem. Šī noteikti būs grāmata, ko pārlasīt brīžos, kad nepieciešams kāds saules, pozitīvisma un labsirdības stariņš.

Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.

Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums aizved tevi pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriska progresija – gals nemaz nav sasniedzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.

Leave a comment »

Iegāju. Nopirku. Izlasīju.

Dienu pirms dāvanu kartes termiņa beigām, dodoties ceļā uz pavasara/vasaras pasākumu sezonas atklāšanu, Dārgais atvēlēja man piecas minūtes brīvā laika, lai lielveikalā kādā no veikaliem iztērētu dāvanu kartes naudiņas.

Raitā solī, lai nezaudētu ne minūti no man atvēlētā laika, devos grāmatnīcas virzienā. Pieejot pie jauno, tikko iznākušo grāmatu stenda, roka pastiepās pēc pagājušā gada Francijā visvairāk pirktākās Gijoma Miso grāmatas „Neatstājot pēdas”. Parasti pirms grāmatas iegādes, cenšos izlasīt atsauksmes par to, citu lasītāju ieteikumus, recenzijas, savukārt pēc tam grāmatnīcā grāmatu apskatīt un palasīt tās pirmos teikumus, lai pārliecinātos, vai maz grāmata spēs mani uzrunāt un ieinteresēt lasīt to tālāk. Tad šīs grāmatas iegāde raksturojama kā  – ienācu, nopirku un pēc tam tik sāku domāt, ko esmu nopirkusi.

Tomēr bažas par to, vai maz būs interesanta, pazuda pēc pirmajām lapaspusēm, kad Ņujorkas Džona Kenedija lidostā dodoties uz vienīgo brīvo lidostas kafejnīcas galdiņu, saskrienas floriste no Parīzes Medlina un pavārs no Sanfrancisko Džonatans. Saskriešanās rezultātā abu tobrīd rokās esošās mantas atrodas uz zemes. Pēc „laipnās” vārdu apmaiņas katrs paceļ savas mantas, tai skaitā telefonus un dotas tālāk. Bet izrādās, ka abi nejauši apmainījušies ar telefoniem. Protams, kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir n-tie kilometri. Galvenie varoņi informē viens otru par pienākušajām īsziņām un zvaniem, kā arī abi intereses vadīti ielūkojas viens otra telefonā esošajās privātajās mapītēs – aplūko pieejamajās aplikācijās, uzņemtās fotogrāfijās, mūzikas un video sarakstus, saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

Medlina pēc atgriešanās Parīzē jau grasās nosūtīt ar kurjerpastu Džonatanam viņa telefonu, līdz no sava līdzstrādnieka uzzina, kas vispār Džonatans tāds vispār ir un pēdējā brīdī pārdomā. Izrādās, ka Džonatans bijis izcils pavārs, savas restorāna ķēdes īpašnieks un tētis burvīgam dēlēnam, kurš nesen izšķīries no sievas, kas to krāpusi un pārdevis savu restorānu ķēdi. Savukārt Medlina vēl divus gadus atpakaļ strādājusi Anglijas policijā par detektīvi un izmeklējusi vienas četrpadsmit gadīgas meitenes pazušanas lietu, kuras nelaimīgās atrisināšanas rezultātā Medlina cenšas izdarīt pašnāvību. Tādējādi sākot pastiprināti interesēties viens par otru, līdz atklājās, ka abiem ir noslēpumi, abu ceļi savā ziņā ir krustojušies un pateicoties Džonatanam var tikt atklāts kāds noslēpums.

G.Miso "Neatstājot pēdas"

 

Ziedi bija līdzās visos nozīmīgākajos dzīves notikumos. Vai tā būtu mazuļa piedzimšana, kristības, pirmais randiņš, laulības, divu mīļoto salabšana, paaugstinājums darbā, došanās pensijā vai bērēs. Ziedi cilvēkus pavadīja no šūpuļa līdz kapam.

Bet Džiliana nespēja rimties. – Vai tu nebaidies, ka tava dzīve ar Rafaelu būs pārāk paredzama?  Vai tas kāds grēks,- Medlina atcirta,- ka man nepieciešams kāds, kurš ir tik stabils, uz kuru var paļauties un kurš ir uzticīgs. Mums visapkārt viss ir tik nestabils, trausls un nemierīgs. Es negribu, lai tā būtu arī manā ģimenes dzīvē. Vēlos vakarā atgriezties mājās un būt droša, ka mani tur sagaida rāms miers.

…taču aizmiršanās ir kā narkotikas: sākumā tu domā, ka tu tās pieveiksi, taču tad kādā dienā nākas atzīt, ka tās ir pieveikušas tevi…

-Reizēm mīla ir postoša, bet reizēm pārtop brīnišķīgos mākslas darbos.

Pēc grāmatas izlasīšanas sāku apdomāt kāda informācija, faili, izveidotās mapītes ir manā telefonā. Paldies dievam! nekas tāds, no kā būtu jākaunas, bet tomēr, negribētos, ka svešas acis tajā ieskatītos. Lai gan šobrīd man telefons ir ne tikai sarunām un īsziņām, bet arī ikdienas kalendārs ar atgādinājumiem, modinātājs, ierīce ar kuru (izmantojot kopā ar wi-fi), tikt pie interneta, ņemot vērā to, ka mājās datoru okupējis Dārgais, arī radio (vienīgais veids, kā sekoju līdz jaunumiem mūzikas dzīvē), un dažbrīd (kas notiek samērā reti) ierīce seriālu vērošanai, lai īsinātu ceļā uz darbu un mājām pavadīto laiku. Atcerējos, ka telefoniņš ir arī palīgs kilometru skaitīšanā, kad izskrienu apmest kādu līkumu pa rajonu.

Lai gan saprotu, ka ikdienas notikumus, sanāksmes un tikšanās varu atspoguļot papīra kalendārā, modinātājam izmantot veco uzvelkamo pulksteni un, lai tiktu pie interneta izlasīt ziņas un e-pasta vēstules, pacīnīties mājās par tikšanu pie datora. Tomēr, mīļā miera labad, kā arī, lai nenokavētu tikšanos un vizīti pie friziera, un vienkārši atvieglotu ikdienu izmantoju mazo, pārnēsājamo aparātiņu. Jo saki, ko gribi, tas tomēr padara ikdienu vienkāršāku!

Tāpat ikdienā pavadot divas stundas vilcienā esmu ievērojusi, ka pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies arī citu cilvēku ieradumi. Ja vēl pirms dažiem gadiem vairāk vilciena pasažieru pavadīja lasot grāmatas, žurnālus un avīzes, pat adot vai tamborējot, tad tagad lielākā daļa veras savos tālruņos, kuros vai nu ko lasa, klausās mūziku vai filmas, seriālus, vai vienkārši spēlē spēlītes.

Diez kā būtu tagad kaut vai vienu dienu pavadīt bez mobilā telefona? Varbūt šodien pamēģināt?

Leave a comment »

Dziesmas šodienai

 

 

Leave a comment »