Ja iepriekš aprakstītā G.Miso grāmata „Neatstājot pēdas” pie manis nonāca ļoti strauji un bez liekas domāšanas, tad Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas grāmatas “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” ceļš līdz manam grāmatu skapim ilga gandrīz gadu. Veikalā tā tika vairākas reizes pārcilāta, vienreiz gandrīz jau ielikta iepirkumu grozā, bet cita grāmata tomēr viņu apsteidza. Lai gan, kaut kas tomēr visu laiku lika atgriezties pie šīs grāmatas, kaut kas vārdos neizsakāms – bez maz vai kā ar mazām rociņām grāmata ieķērās manā prāta un ilgi dīca, līdz padevos kārdinājumam un šīm mazajām rociņām un grāmatu iegādājos.
Grāmata vienkārši burvīga un bija gandrīz neiespējami uz nakti ar to šķirties (nez kā tas iegadījies, ka parasti jaunās grāmatas sāku lasīt vakarā) un no rīta gribējās pēc iespējas ātrāk tikt uz vilcienu, lai gremdētos grāmatas turpmākajās lapaspusēs un uzzinātu kā tālāk norisinājās Gērnsijas salas iemītnieku dzīve.
Grāmata veidota vēstuļu un telegrammu formātā. Džuljetas sarakste ar Gērnsijas salas iemītniekiem iesākas pavisam nejauši, kad viņai atraksta Dosijs, kurš savā īpašumā ieguvis kādreiz Džuljetai piederējušu Čārlza Lema grāmatu „Elijas eseju izlase”, kas Dosiju ļoti ietekmējusi. Tā vārds pa vārdam līdz Džuljeta jau sarakstās gan ar Dosiju, gan Amēliju, Izolu, Ebenu un citiem salas iemītniekiem un uzzina, kādos apstākļos un kāpēc salas iemītnieki izveidoja Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība, un kāpēc tieši tupeņmizu pīrāga. Tā vārds pa vārdam un Džuljeta iemīl visus salas iemītniekus, kā arī tos salas iemītniekus, kas diemžēl savas labsirdīgās, izpalīdzīgās dabas dēļ nepārdzīvoja Otro pasaules karu un nacistu piespriesto sodu. Un tā vienā dienā, Džuljeta ierodas Gērnsijas salā, lai iepazītos ar saviem mīļajiem vēstuļu biedriem un sarakstītu grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, kas norisinājušies uz salas.
Šī grāmata neskatoties, ka darbība norisinās pēc Otrā pasaules kara un tajā norādītas Gērnsijas salas iemītnieku atmiņas par Otro pasaules karu (par badu, informācijas trūkumu, ilgas un neziņa par savu bērnu likteņiem, kas pirms uzbrukuma salai tika nogādāti Anglijā, par bailēm par savas dzīvības saglabāšanu), ir pozitīvisma, labsirdības un neizmērojamas draudzības, izpalīdzības un līdzcilvēku atbalsta pārpildīta.
Lasot grāmatu brīžiem gribējās skaļi smieties, brīžiem izplūst asarās, bet tik ļoti negribējās šķirties no jaunajiem literatūras biedrības draugiem. Šī noteikti būs grāmata, ko pārlasīt brīžos, kad nepieciešams kāds saules, pozitīvisma un labsirdības stariņš.
Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.
Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums aizved tevi pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriska progresija – gals nemaz nav sasniedzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.
Antris Blog 