Top vienam mazam, bet nu ļoti steidzīgam mazulim sedziņa, lai vēsajos rudens vakaros būtu kur ierušināties un snaust.
Bet pirms segas, lai mazajam nebūtu auksts, tapa 100% vilnas kokoniņš. Šādu brīnumu adīju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mazajam der gan izmēros, gan, ka ir vieta kur knosīties un sildīties.
Gribas taisnoties un teikt, ka klusums tāpēc, ka vasara šogad brīnišķīga, līdz ar to nav laika pieķerties adatām, bet diemžēl tā nebūs taisnība. Šoreiz laikam vainīgs slinkums, kā arī iedvesmas trūkums. Ikdienas darba gaitās sanāk iztērēt visus spēkus, savukārt vakarā mājās pārnākot vienīgais, ko gribas, atgulties dīvānā un vērot seriālu, šobrīd aktuālākais man ir “Once upon a time” (kārtējo reizi iekritu līdz ausīm un gribas pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas būs tālāk), kā ārī novērot, kā un kādas attiecības veidojas starp mūsu kaķu meitenēm.
Nesen mūsu draudzīgajā mājvietā ieradās mazā Mika. Šiverīga, spēlēties griboša un ļoti zinātkāra kaķu meitene, kura pirmajās dienās bija pārbijusies kā diegs, bet jau pēc dažām dienām parādīja, ka ne visās lietās lielā kaķe būs noteicēja. Katrā ziņā tagad zinām, kā tas ir saradināt dzīvot zem viena jumta divas kaķu meitenes, kas katra ir izteikta personība un ar savu neatkārtojamo raksturu. Jautrības netrūkst, kautiņu ar :)
Tiesa, savam attaisnojumam jāmin, ka ļoti agrā pavasarī gan rokās bija manāmas adāmadatas, gan tamboradatas, jo bija jāsteidz radīt mīļas lietas mazajai radu meitiņai, ko dāvāt raudzībās.
Tapa kokvilnas sedziņa mežģīņu rakstā siltajam laikam.
Kā arī mazajai Alisītei tapa pirmā draudzenīte – rozā zaķenīte.
Ziemassvētku vecītis šogad man zem eglītes bij’ atstājis grāmatu. Biezu grāmatu ar ļoti daudzām krāsainām bildītēm un samērā maz vārdiem. Bet tās bildītes šoreiz ir visvērtīgākās. Varbūt kāds jautās, kas tā par grāmatu, kur bildes vērtīgākas par vārdiem???
Nē, tā nav glezniecības, mākslas priekšmetu vai arhitektūras pieminekļu bilžu grāmata. Tā ir M.Grasmanes grāmata “Latvieša cimdi”. Grāmata, kur pieejamas ne tikai bildes ar jau gataviem rakstainiem dūraiņiem, bet arī katra novada, pilsētas un ciema tradicionālie adīto dūraiņu tehniskie zīmējumi un apraksts par dūraiņu nozīmi mūsu tautas vēsturē, tradīcijās un dainās.
Un jau otrajos Ziemassvētkos grāmata tiek likta lietā, t.i., Dārgais sēdēja un izvēlējās to vienīgo un īsto rakstu šī gada jaunajiem dūrainīšiem, savukārt, kad raksts un vēlamās krāsas bija atrastas, es ķēros pie darba.
Jau iepriekš minēju, ka plānoju izlasīt trīs “plānās” Lārsona grāmatas par Līsbeti Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu un izdevniecību Millennium.
Tad nu tā – pirmā grāmata pieveikta nepilnās divas dienās. No rīta pirms celšanās no gultas bija jāizlasa vismaz viena nodaļa, taisot brokastis, pusdienas grāmata bija blakus un no gatavošanas brīvā brīdi ķēru momentu un lasīju, kas notiks tālāk, vai Mīkaels atklās Vangeru dzimas noslēpumus un Harrietas pazušanu. Protams, ka visu pārējo dienas daļu sēdēju dziļi iegrimusi grāmatā un aizmirsusi par visu pārējo. Līdz ar to varu tikai bilst, ka man šī grāmata patika.
Savukārt pēc šīm divām aizrautīgajām dienām, sekoja vēlme noskatīties gan Holivudas, gan zviedru ekranizējuma versiju par grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Pirmo skatījos izslavēto un 5 Oskariem nominēto Holivudas versiju. Teikšu atklāti – gaidīju ko vairāk un nedaudz spraigāku. Filmā netika pieminētas visas grāmatā aprakstītās sižeta līnijas (kas protams saprotams, jo jau tā filma gāja apmēram 2,5 stundas un tajā nav iespējams ielikt visu), kā arī filmas beigas nebija tādas kā aprakstītas (tas nedaudz lika vilties). Dienu pēc Holivudas versijas, kārta bija pašu zviedru veidotajai filmai, kas vairāk gāja pie sirds un radīja autentiskaku priekštatu par Hēdebi un Hēdestadi un visiem varoņiem.
Šobrīd kārta jau otrajai grāmatai, kas sākumā tik ļoti neaizrāva kā pirma, bet nu jau…atkal grāmata seko man ik uz soļa.
Filmu skatīšanās laikā, likvidējot vilnas kamolu krājumus, radās arī kaut kas silts un raibi sarkans, lai šajā aukstajā laikā sasildītu un iepriecinatu savas nosalušās pēdiņas.
Kā arī tapa iepriecinājums mammucim gada sirsnīgākajā laikā. Atceros, sākumā pat baidījos ķerties klāt šīs šalles adīšanai, domāju, ja ar vienu ficīti nepietiks, kā savienošu diegu galus un kā noslēpšu tos. Tomēr izradās, ka šīs šalles tapšanai nepieciešams tikai nepilnas stundas darbs un viena fice dzijas, divas adāmadatas, diegs un adata galu noslēpšanai. Un šalle gatava iepriecināt jauno īpašnieci un valkātāju.
Siltu dienu!!!
Trīs lakati rudenim.
Pirmais – vīna krāsas lakats tapis no dzijas BBB Atlas (70% vilnas un 30% akrils). Kaut kā ļoti iepaticies un pie sirds iet šis raksts.
Otrs lakats – veci rozā tapis no dzijas BBB Martine (100% merinas vilnas), izmatojot šo rakstu.
Papildus krāsainajam lakatu birumam, tapa arī mazais Tārpiņš un puķīte.
Saulainu, siltu un radošu jauno darba nedēļu!!!
P.S. Pavisam aizmirsu trešo rudens lakatu, izskatās, ka no šīs atkarības vaļā nav iespējams tikt. Gribas adīt arvien jaunu lakatu un vērot, kā izkārtojas šīs fantastiskās dzijas Alize Bamboo Fine Batik Designe krāsu pārejas.
Gandrīz jau varētu teikt, kā kurpnieks bez kurpēm.
Tā arī mans mīļais mammucis līdz pat šim brīdim dzīvojās bez siltas šalles, kas aizsargātu pret vēsajiem, drēgnajiem rudens vējiem.
Bet pagājušās nedēļas beigās, ieraugot veikala plauktā šīs violetās krāsas dzīparu sapratu, ka taps lakats ( raksts – Ginkgo Shoulderette Shawl ) man vismīļākajam cilvēkam.
Siltu un omulīgu Tev jauno darba nedēļu!!!
Pagājušās nedēļas sākumā, izlasot Lindas ierosinājumu par Vēlēšanu Nakts Koptamborēšanu nodomāju, ka arī būšu viena no tām, kas, ja ne nakti tad vismaz lielāko dienas daļu pavadīs kamolu un tamboradatu kompānijā. Tomēr, par nožēlu vai par laimi, šo dienu pavadīju baudot rudens lauku romantiku.
Trīs lietas labas lietas – pagājušās nedēļas laikā, pa ceļas uz un no darba, tapis vēl viens lakats.
Maziem, lēniem solīšiem tuvojas rudens.
Vakar no rīta malkojot iemīļotāko rīta dzērienu, protams, ka baltu kafiju, mazliet skumji palika. Viena liepa pagalmā jau pavisam dzeltena. Tai brīdī tiešām sajutu, ka rudens jau tepat aizstūra, ilgi gaidīta vasara aizskrējusi vēja spārniem.
Prieks, ka piektdienas un sestdienas fantastiskais laiks – saulīte, vējš un siltie vakari – ļāva vēl vismaz divas dienas izbaudīt vasaru un lauku romantiku.
Konstatēju, ka arī manos adatu darbos lēni iezogas rudens, jo tuvojoties lapkritim, vēsākām dienām un vēl vēsākām naktīm, atsācies lakatu adīšanas bums.
Pirmais šīs sezonas lakats – vasaras lakatiņš, tapa trīs vakaros no ļoti patīkamas dzijas (BAMBOO FINE BATIK DESIGNE (Alize)). Šim lakatam bija nepieciešama gandrīz viena ficīte bambusa dzijas, trešā izmēra apaļās adatas un Mindy Wilkes Holden Shawlette lakata apraksts, kas atrasts bagātīgajos Ravelry plašumos.
Savukārt, kas var būt labāks, kā brīvdienas pavadīt ārpus pilsētas trokšņiem, lielveikaliem un burzmas. Pavadīt tās laukos, izbaudot lauku romantiku ābeles paēnā, sajust zem kājām zāles patīkamo pieskārienu, noplūkt no ābeles sulīgu un vēl nedaudz zaļu ābolu, klausīties putnu treļļos un koku lapu čukstos.
Laikam beidzot esmu to izdarījusi un pārvarējusi savas bailes no….apģērba adīšanas. Vienmēr bija sajūta, ka kaut kas nesanāks un rezultāts nepatiks, vai mācēšu sašūt uzadītās detaļas tā, lai nebūtu redzamas neglītas vīles un vai gala rezultātā nebūs iztērets laiks, darbs un materiāls. Bet, kad atradu šo vestes rakstu, kas tiek adīta uz apaļajām adāmadatām vienā gabalā un līdz ar to nekas nekur nav jāšuj, kā arī adīšanas procesā var jau piemērīt un darba gaitā izlabot, ja kas noiet greizi vai kas nepatīk, ķēros kārtējo reizi pie adatām. Rezultātā esmu nedaudz patukšojusi savus dziju krājumus un uzadījusi pirmo vesti.
Veste adīta no 100% Ogres vilnas dzijas, zigzaga rakstā izmantota 100% Ogres kokvilnas un 30% vilnas dzija, savukārt raksts Vormorgun Létt-Lopavesti kā vienmēr atrasts iekš to Ravelry.
P.S. Jau tiek meklēts jakas vai džempera modelis, kas varētu būt nākošais…..arī protams, kas adāms vienā gabalā, bez šūšanas un vīlēm. Jakām un džemperiem, kuriem nepieciešams šūt vīles, ķeršos klāt kaut kad vēlāk, kad drosme un pieredze būs lielāka.
Antris Blog 