Archive for Filmas

Seriālu varā

Atceros kā bērnībā gāju ciemos pie kaimiņpuikas, lai skatītos multfilmu par Mikiju, jo pašiem mājās tāda ekstra kā video nebija. Tie bija sava veida svētki un iespēja iepazīties ar jauniem varoņiem, jo pa TV tādus tobrīd vēl nerādīja. Tad video kasetes aizstāja diski. Abi ar Dārgo gājām uz nomu, lai izīrētu un noskatītos kādu jaunu filmu. Parasti mēģinājām iepriekš sarunāt kādu filmu varētu ņemt, tomēr no nomas (gandrīz vienmēr) izgājām ar trīs diskiem, t.i., vienu filmu man (kādu drāmu vai romantisko filmu), otru  filmu dārgajam (visticamāk kāds trillerītis vai filma par zaļajiem cilvēciņiem) un komēdiju, ko noskatīties kopā.

Jāsaka godīgi, šobrīd pateicoties mazajam, gudrajam un ietilpīgajam telefona aparātiņam, ilgajā ceļā no mājām uz darbu un otrādi, aktīvi sekoju līdzi iemīļotajiem varoņiem divos seriālos. Tobrīd, kad tiku pie sava paša pirmā mobila telefona vai bērnībā, kad gāju pie kaimiņpuikas skatīties jaunākās Mikija sērijas,  nespēju iedomāties, ka pēc gadiem dažiem, video kasetes tiks aizmirstas un atstātas putekļiem, vai ka no telefona varēs ne tikai piezvanīt un sms nosūtīt, bet jau arī filmas skatīties.

Bet par tiem diviem seriāliem, kuros esmu iekritusi. Kā jau iepriekš minēju, beidzot priekš sevis esmu atklājusi  Desperate Housewives jeb Bīstamās mājsaimnieces, t.i., seriālu par Amerikas mājsaimnieču ikdienas gaitām, attiecībām, kaimiņu būšanām, draudzību un noslēpumiem. Esmu jau tikusi līdz sestajai sezonai. Vienīgais, ko varu šbrīd pateikt, galvenais ir tikt pāri ceturtajai sezonai, jo vismaz man tā likās visgarlaicīgākā un interesi nepiesaistošākā sezona, lai gan vēl jau man priekšā sestā, septītā un astotā sezona un viss var mainīties.

Otrs seriāls – Hart of Dixie. Seriāls par Zoe Hart, kas Ņujorkā cenšas kļūt par ievērojamu ķirurgu, bet liktenis izspēlē savu kārti un Zoe no lielpilsētas pārceļas uz mazpilsētu Blūbellu, kur viņai nepazīstams ārsts pēc savas nāves atstāj pusi privātprakses. Protams, ka pilsētiņa atrodas gandrīz nekurienē, visi viens otru pazīst un jaunajai ārstei neviens neuzticas. Lai noturētu savu privātprakses daļu, Zoe nepieciešams iekarot otra privātprakses īpašnieka un ilggadējā pilsētiņas ārsta uzticību, kā arī kļūt par ārsti 30% no visiem prakses pacientiem. Savukārt, lai to izdarītu, nepieciešams izpelnīties pilsētiņas iedzīvotāju draudzību un uzticību. Zoe pirmajā dienā Blūbellā iepazīstas ar Džordžu, kas tikko saderinājies ar populārāko meiteni un grasās nosvinēt ievērojamākās kāzas pilsētiņas vēsturē, kā arī kaimiņpuisi Veidu, kas skrien nopakaļ visiem brunčiem. Un tavu brīnumu, Zoe iemīlas puisī, kas saderinājies, savukārt Veids jūt simpātijas pret Zoe. Vienvārd sakot, viegls seriāls ar humora piesitienu par draudzību, mīlestību, attiecībām, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, sevis meklēšanu, dzīves sakārtošanu un mērķu sasniegšanu. Diemžēl otrā sezona šobrīd vēl tiek filmēta un jaunākās sērijas gaidu ar vislielāko nepacietību, lai uzzinātu, kas būs tālāk, ar kuru no puišiem Zoe satiksies, vai Blūbellas iedzīvotāji pieņems Zoe kā vienu no savējiem un uzticēs viņai savas problēmas.

P.S. Bildes ierakstot attiecīgās filmas nosaukumu atrastas iekš Google.

Leave a comment »

Žēl pielikt punktu uz i

Diemžēl viss labais un interesantais ātri beidzas. Tā arī biezās Lārsona triloģijas otrā un trešā daļa tika izlasītas nemanot… vai pareizāk būtu teikt, nemanot neko citu apkārt notiekošo, jo lasot grāmatu esi iegrimis tik dziļi, ka pat nedzirdi dārgā jautājumu – vai tēju dzersi? Vai gaismu ieslēgt? Vai vakariņas ēdīsi? Vai gulēt iesi? Kā arī pat kaķe šajās dienās staigāja pa māju gandrīz izsalkusi.

Katrai no trīs grāmatām tika veltītas aptuveni divas dienas. Divas interesantas, aizraujošas, notikumiem un līdzpārdzīvojumiem bagātas dienas. Otrās un trešās grāmatas apraksti ļoti izsmeļoši aprakstīti šeit un šeit.

Ja pirmajai daļai jau ir veselas divas ekranizācijas – gan Holivudas, gan zviedru. Tad par laimi otrajai un trešajai grāmatai pagaidām ir uzņemtas tikai zviedru versijas. Bet neskatoties uz to, ka abas filmas datorā jau labu laiku gaida, nespēju saņemties, lai tās noskatītos, jo tas nozīmētu pielikt šai sāgai treknu punktu uz i. Bet tik ļoti vēl gribas kādu laiku uzkavēties un dzīvot līdz gan Līsbetai, gan Mīkaelam, gan viņu draudzībai, notikumu pavērsieniem un to atrisinājumam.

Pēc grāmatas izlasīšanas palika tāds tukšums ikdienā un tik ļoti žēl šķirties no galvenajiem varoņiem, ka labprāt vēl kādu grāmatu t.i., gan ceturto, gan piekto un iespējams arī sesto izlasītu.

Pagājušās nedēļas nogalē, tomēr saņēmos un noskatījos arī otrās daļas ekranizējumu. Patika. Lai gan pēc filmas noskatīšanās palika tāda sajūta, ka filma vairāk domāta tiem, kas lasījuši Lārsona triloģiju nekā tiem, kas par varoņiem uzzin tikai no filmas. Jo filmā kā jau vairumā filmu nav parādīti personāžu iekšējās pasaules pārdzīvojumi, domas, sajūtas, kas aprakstītas grāmatā. Līdz ar to domājams, ka skatoties tikai filmas nerodas īstais priekšstats par Līsbeti vai Mīkaelu, vai pārējiem personāžiem. Kā arī filmā parādīti lielie un galvenie notikumi, bet ne mazās it kā varbūt nenozīmīgās detaļas, kas darbam (stāstam) piedod īsto un patieso garšu.

Bet līdz punkta uz i pielikšanai atlikusi vēl tikai trešās daļas ekranizējuma noskatīšanās (iespējams) šīs nedēļas nogalē.

Leave a comment »

Viena stāsta divas versijas

Jau iepriekš minēju, ka plānoju izlasīt trīs “plānās” Lārsona grāmatas par Līsbeti Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu un izdevniecību Millennium.

Tad nu tā – pirmā grāmata pieveikta nepilnās divas dienās. No rīta pirms celšanās no gultas bija jāizlasa vismaz viena nodaļa, taisot brokastis, pusdienas grāmata bija blakus un no gatavošanas brīvā brīdi ķēru momentu un lasīju, kas notiks tālāk, vai Mīkaels atklās Vangeru dzimas noslēpumus un Harrietas pazušanu. Protams, ka visu pārējo dienas daļu sēdēju dziļi iegrimusi grāmatā un aizmirsusi par visu pārējo. Līdz ar to varu tikai bilst, ka man šī grāmata patika.

Savukārt pēc šīm divām aizrautīgajām dienām, sekoja vēlme noskatīties gan Holivudas, gan zviedru ekranizējuma versiju par grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Pirmo skatījos izslavēto un 5 Oskariem nominēto Holivudas versiju. Teikšu atklāti – gaidīju ko vairāk un nedaudz spraigāku. Filmā netika pieminētas visas grāmatā aprakstītās sižeta līnijas (kas protams saprotams, jo  jau tā filma gāja apmēram 2,5 stundas un tajā nav iespējams ielikt visu), kā arī filmas beigas nebija tādas kā aprakstītas (tas nedaudz lika vilties). Dienu pēc Holivudas versijas, kārta bija pašu zviedru veidotajai filmai, kas vairāk gāja pie sirds un radīja autentiskaku priekštatu par Hēdebi un Hēdestadi un visiem varoņiem.

Šobrīd kārta jau otrajai grāmatai, kas sākumā tik ļoti neaizrāva kā pirma, bet nu jau…atkal grāmata seko man ik uz soļa.

Filmu skatīšanās laikā, likvidējot vilnas kamolu krājumus, radās arī kaut kas silts un raibi sarkans, lai šajā aukstajā laikā sasildītu un iepriecinatu savas nosalušās pēdiņas.

Kā arī tapa iepriecinājums mammucim gada sirsnīgākajā laikā. Atceros, sākumā pat baidījos ķerties klāt šīs šalles adīšanai, domāju, ja ar vienu ficīti nepietiks, kā savienošu diegu galus un kā noslēpšu tos. Tomēr izradās, ka šīs šalles tapšanai nepieciešams tikai nepilnas stundas darbs un viena fice dzijas, divas adāmadatas, diegs un adata galu noslēpšanai. Un šalle gatava iepriecināt jauno īpašnieci un valkātāju.

Siltu dienu!!!

Comments (10) »

Grāmatu varā

Mīļais Ziemassvētku vecīts pagājušā gada nogale atnesa dāvanu, ko visvairāk vēlējos – šoreiz tās nebija ne adāmās vai tamboradatas, ne dzijas fices vai diegu spoles. Tā bija nieka  774 lapu bieza Džordža R.R. Mārtina pirmā latviski iztulkotā grāmata “Troņu spēles”.

Pirms rakstīju Ziemassvētku vecītim vēstuli par to, ko vēlos saņemt svētku vakarā, klausījos kā darbā kolēģes apsprieda šī paša nosaukuma seriālu. Līdz ar to man radās vēlme sākumā izlasīt grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie seriāla skatīšanās (kaut kā pēdējā laikā nespēju noskatīties filmu vai seriālu, pirms neesmu izlasījusi grāmatu).

Grāmata – ļoti aizraujoša. Man patika. Lai gan biju iepriekš iepazinusies ar dažādiem komentāriem par grāmatas tulkojuma kvalitati, tā man nelika vilties, jo nebiju lasījusi grāmatu orģinālvalodā, kā arī seriālu sāku skatīties tikai pēc grāmatas izlasīšanas, savukārt lasot grāmatu visu laiku tika uzturētā spriedzīte un interese par to, kā attīstīsies attēlotie notikumi Stārku ģimenē, kādas intrigas vērps māsa un brālis Lanisteri, ka arī visu laiku tika uzturēta vēlme uzzināt, kas īsti dzīvo aiz mūra un kā hala Drogo sievas lomā iedzīvosies Dinerīsa un protams, kurš uzvarēs cīņā par torni, varu un ietekmi Septiņās valstībās. Protams grāmata beidzas tur, kur viss interesantākais vēl tikai sāksies. Līdz ar to, nepacietīgi gaidu pavasari, kad tiks izdota otra latviski iztulkotā Dž.R.R.Mārtina grāmata.

Par grāmatas ekranizējumu – pagaidām esmu noskatījusies tikai 4 sērijas, jo nu jau rindā cita atkarību veicinoša grāmata (pareizāk trīs grāmatas) – Lārsona triloģijas pirmā daļa.Toties seriālam “Game of  Thrones” ir ļoti laba kvalitate, jauks aktieru ansamblis, kā arī notikumi attēloti ļoti tuvu grāmatā aprakstītajam.

P.S. Starp grāmatu lasīšanu un seriālu skatīšanos atrodas laiks arī siltu vilnas zeķīšu adīšanai, lai man mīļu cilvēku kājas šajās briesmīgi aukstajās dienas nesalst.

Comments (2) »

Redzētais un pārdomātais

Diemžēl, mazais radošais gariņš ar kuru kopā jau tik ilgi sastrādājāmies, lai taptu kāds adīts vai tamborēts darbs ir devies atvaļinājumā bez brīdinājuma un pazudis sev vien zināmā virzienā.  It kā rokas vakarā prasa, lai tās tiktu nodarbinātas, tādējādi sniedzot iespēju radīt ko jaunu, bet nekas nerodas, nekas neizdodas un pat sāk likties, ka vairs ne īsti adīt, ne tamborēt māku. Un tas viss noticis nelaikā, bez iespējām sarunāt atvaļinājumu radošajam gariņam pēc gaišajiem svētkiem, kas  jau ar lieliem un straujiem soļiem tuvojas.

Vienīgais ieguvums, šajā piespiedu brīvlaikā ir tas, ka beidzot varu pievērsties arī zilajam ekrānam arī ar acīm ne tikai ar ausīm (parasti filmas klausos, jo rokas un acis aizņemtas ar adīšanu vai tamborēšanu) un noskatīties kādu filmu.

 Pirmā un arī visvairāk atmiņā palikusī – Larry Crowne ar Tomu Henku un Džūliju Robertsu galvenajās lomās.

 Filmā kārtējo reizi parādīja, ka mācīties dzīvē ko jaunu un līdz šim nezināmu nekad nav par vēlu. Lai gan man liekas un arī pēc filmas sapratu, ka tomēr viskardinālākās pārmaiņas gan cilvēka vizuālajā izskatā, personībā, gan saskarsmē ar draugiem, radiem, kolēģiem un visiem pārējiem notiek brīdī, kad līdz šim dzīvotā dzīve sabrūk vai mainās. Protams, atsevišķa daļa cilvēku neko nedara, bet nosēžas maliņā un gaida, kad kāds garāmgājējs palīdzēs, bet ir daļa, kas  veido jaunu ikdienu no maziem gabaliņiem, saliekot to tādu, kādu vēlas un ikdienu tiecas pēc maza jauna puzles gabaliņa, tādējādi iegūstot jaunas iemaņas, draugus, iespaidus un atziņas, un izveidojot ikdienu, dzīvi tādu, kādu patiesi vēlas un tādu, kas padara smaidīgi, laimīgu.

Katrā ziņā, man šī filma tiešām patika, lai gan tajā nav nekādu superaktīvu darbību vai specefektu, kā arī tā nav megasupertrūper salda, bet filmā  ir deva laba humora, kas šajā drūmajā dienā vismaz pusotru stundu liks pasmaidīt.

Otra filma, ko ļoti vēlējos noskatīties Vudija Alena jaunākais veikums Midnight in Paris. Patika, bet ne tik ļoti kā gaidīju.

“Pusnakts Parīzē” ir romantiska komēdija par jauna cilvēka mīlestību pret pilsētu – Parīzi. Par ilūziju, ka dzīve, kas atšķirtos no tās, ko dzīvojam, būtu daudz labāka.

Man liekas ik katram no mums ir bijusi kaut viena reize, kad licies, ka kādreiz zāle bija zaļāka, debess zilāka un saule siltāka, kā arī vislabākais notiek tur kur mūsu nav. Līdz ar to, tas liek aizdomāties, vai tiešām šobrīd dzīvojam tā, kā vēlamies, vai esam laimīgi, ja meklējam un gaidām ko citu??? Vai mākam novērtēt to, ko sniedz katras dienas katra minūte???  Vai novērtējam cilvēkus mums blakus un tos mazos solīšus, ko speram pretim lielajam mērķim??? Vai tas neliek aizdomāties, ka nepieciešams mainīt ko savā dzīvē, lai to izdzīvoto tā, ka nav jāsapņo par aizgājušajiem laikiem un to zāli, kas tomēr nebija zaļāka???

  Trešā, bet ne pēdējā noskatītā filma – Burlesque. Filma bija ierakstīta manā  Must see filmu sarakstā. Tomēr, nedaudz vīlos, jo filma ļoti atgādināja jau pirms vairākiem gadiem redzēto un tobrīd sirdī iekritušo filmu Coyote Ugly , kā arī nedaudz līdzīga Chicago. Iespējams, ja nebūtu redzētas šīs  filmas Burlesque patiktu daudz vairāk.

         

Jauku un krāsainu dienu!

Leave a comment »