Archive for grāmata

Klusums

ieildzis… iemesli šim klusumam vairāki.

1) Iepazīšanās ar elektronisko grāmatu lasītāju, attiecīgi šogad pārsvarā lasu.

E_gramata

Ieguvums – ikdienā mana soma kļuvusi par dažiem kilogramiem vieglāka, attiecīgi arī labais plecs par šo jauno kārtību saka lielu Paldies. Savukārt maciņš nebeidz priecāties, ka tā saturs vairs tik ļoti netukšojas, jo pēc pirmajām desmit elektroniskā formāta grāmatām, tas sācis lēnāk tukšoties, jo lasāmās elektroniskā formāta grāmatas dažreiz ir uz pusi lētākas kā papīra formātā.

Protams, iegādājoties elektronisko lasītāju, baidījos, kā ar to sadzīvošu. Kā iztikšu bez jaunas grāmatas smaržas, jo līdz šim man pat nepatika lasīt no bibliotēkas ņemtas grāmatas, jo tās jau sen bija zaudējušas to īpašo jaunās grāmatas smaržu. Kā iztikšu bez iespējas lēni vai dažreiz pārāk aizrautīgi pāršķirt grāmatas papīra lapas, lai uzzinātu par tālākajām grāmatas varoņu gaitām. Tad šobrīd varu teikt tikai vienu – sajūtas ir pavisam labas, jo varu lasīt arī tās biezās grāmatas, kas vienmēr ir uzrunājušas, bet nav cēlusies roka pirkt, jo tak nenēsāšu ikdienā somā to „ķieģeli”.

No šobrīd izlasītajām grāmatā visvairāk atmiņā palikusi DŽodžo Mojas grāmata „Pirms atkal tiksimies”. Lasot bija patīkami vērot, kā mainās abi jaunieši un to attieksme pret katru nodzīvoto mirkli pēc pirmās tikšanās un katru turpmāko dienu. Sen neviena grāmata nebija likusi tā līdzpārdzīvot grāmatas varoņiem, ka pat asaras nespēju valdīt.

Bet ir brīžam gadījumi, kad kādu grāmatu izlasu arī papīra formātā, izmantojot īpašu grāmatzīmi.

Gramatzime

 

2) Fantastiskā vasara, atvaļinājums, iknedēļas vasaras pasākumi.

Vasara

3) Mazie kamoliņi. Šoreiz ne dzijas kamoliņi kādam rokdarbam, bet piektdienā, 13.jūnijā dzimušie mūsu kaķes kaķu bērni. Mūsmājās šādu pasākumu piedzīvojām pirmo reizi. Kā arī pirmo reizi redzēju tik mazus kamoliņus.

unnamed

Priecājos, ka visi četri nu jau atraduši mājas un mīlošus saimniekus.  Posms līdz mazie kamoliņi izauga pietiekami lieli, lai vieni paši dotos uz jaunajām mājām – izraisa divējādas sajūtas. No vienas puses fantastiski pavadīts laiks, skatoties kā mazie izaug par brīnišķīgiem murrātājiem, katras ar savu raksturu un spējām, savukārt no otras puses, brīdī, kad no viņiem jāšķiras sirds lūzt, asaras birst un sirdī kaut kas liekt teikt, viss…vairāk nemūžam mūsumājās kaut kas tāds nenotiks.

Kakeni Visi_4

 

Savukārt šobrīd, kad vasara un atvasara beigusies, rokas sāk vairāk stiepties uz dzijas kamolu pusi, lai kaut ko siltu un patīkamu darinātu gan pavisam maziem, gan arī lielākiem.

Comments (2) »

Iegāju. Nopirku. Izlasīju.

Dienu pirms dāvanu kartes termiņa beigām, dodoties ceļā uz pavasara/vasaras pasākumu sezonas atklāšanu, Dārgais atvēlēja man piecas minūtes brīvā laika, lai lielveikalā kādā no veikaliem iztērētu dāvanu kartes naudiņas.

Raitā solī, lai nezaudētu ne minūti no man atvēlētā laika, devos grāmatnīcas virzienā. Pieejot pie jauno, tikko iznākušo grāmatu stenda, roka pastiepās pēc pagājušā gada Francijā visvairāk pirktākās Gijoma Miso grāmatas „Neatstājot pēdas”. Parasti pirms grāmatas iegādes, cenšos izlasīt atsauksmes par to, citu lasītāju ieteikumus, recenzijas, savukārt pēc tam grāmatnīcā grāmatu apskatīt un palasīt tās pirmos teikumus, lai pārliecinātos, vai maz grāmata spēs mani uzrunāt un ieinteresēt lasīt to tālāk. Tad šīs grāmatas iegāde raksturojama kā  – ienācu, nopirku un pēc tam tik sāku domāt, ko esmu nopirkusi.

Tomēr bažas par to, vai maz būs interesanta, pazuda pēc pirmajām lapaspusēm, kad Ņujorkas Džona Kenedija lidostā dodoties uz vienīgo brīvo lidostas kafejnīcas galdiņu, saskrienas floriste no Parīzes Medlina un pavārs no Sanfrancisko Džonatans. Saskriešanās rezultātā abu tobrīd rokās esošās mantas atrodas uz zemes. Pēc „laipnās” vārdu apmaiņas katrs paceļ savas mantas, tai skaitā telefonus un dotas tālāk. Bet izrādās, ka abi nejauši apmainījušies ar telefoniem. Protams, kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir n-tie kilometri. Galvenie varoņi informē viens otru par pienākušajām īsziņām un zvaniem, kā arī abi intereses vadīti ielūkojas viens otra telefonā esošajās privātajās mapītēs – aplūko pieejamajās aplikācijās, uzņemtās fotogrāfijās, mūzikas un video sarakstus, saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

Medlina pēc atgriešanās Parīzē jau grasās nosūtīt ar kurjerpastu Džonatanam viņa telefonu, līdz no sava līdzstrādnieka uzzina, kas vispār Džonatans tāds vispār ir un pēdējā brīdī pārdomā. Izrādās, ka Džonatans bijis izcils pavārs, savas restorāna ķēdes īpašnieks un tētis burvīgam dēlēnam, kurš nesen izšķīries no sievas, kas to krāpusi un pārdevis savu restorānu ķēdi. Savukārt Medlina vēl divus gadus atpakaļ strādājusi Anglijas policijā par detektīvi un izmeklējusi vienas četrpadsmit gadīgas meitenes pazušanas lietu, kuras nelaimīgās atrisināšanas rezultātā Medlina cenšas izdarīt pašnāvību. Tādējādi sākot pastiprināti interesēties viens par otru, līdz atklājās, ka abiem ir noslēpumi, abu ceļi savā ziņā ir krustojušies un pateicoties Džonatanam var tikt atklāts kāds noslēpums.

G.Miso "Neatstājot pēdas"

 

Ziedi bija līdzās visos nozīmīgākajos dzīves notikumos. Vai tā būtu mazuļa piedzimšana, kristības, pirmais randiņš, laulības, divu mīļoto salabšana, paaugstinājums darbā, došanās pensijā vai bērēs. Ziedi cilvēkus pavadīja no šūpuļa līdz kapam.

Bet Džiliana nespēja rimties. – Vai tu nebaidies, ka tava dzīve ar Rafaelu būs pārāk paredzama?  Vai tas kāds grēks,- Medlina atcirta,- ka man nepieciešams kāds, kurš ir tik stabils, uz kuru var paļauties un kurš ir uzticīgs. Mums visapkārt viss ir tik nestabils, trausls un nemierīgs. Es negribu, lai tā būtu arī manā ģimenes dzīvē. Vēlos vakarā atgriezties mājās un būt droša, ka mani tur sagaida rāms miers.

…taču aizmiršanās ir kā narkotikas: sākumā tu domā, ka tu tās pieveiksi, taču tad kādā dienā nākas atzīt, ka tās ir pieveikušas tevi…

-Reizēm mīla ir postoša, bet reizēm pārtop brīnišķīgos mākslas darbos.

Pēc grāmatas izlasīšanas sāku apdomāt kāda informācija, faili, izveidotās mapītes ir manā telefonā. Paldies dievam! nekas tāds, no kā būtu jākaunas, bet tomēr, negribētos, ka svešas acis tajā ieskatītos. Lai gan šobrīd man telefons ir ne tikai sarunām un īsziņām, bet arī ikdienas kalendārs ar atgādinājumiem, modinātājs, ierīce ar kuru (izmantojot kopā ar wi-fi), tikt pie interneta, ņemot vērā to, ka mājās datoru okupējis Dārgais, arī radio (vienīgais veids, kā sekoju līdz jaunumiem mūzikas dzīvē), un dažbrīd (kas notiek samērā reti) ierīce seriālu vērošanai, lai īsinātu ceļā uz darbu un mājām pavadīto laiku. Atcerējos, ka telefoniņš ir arī palīgs kilometru skaitīšanā, kad izskrienu apmest kādu līkumu pa rajonu.

Lai gan saprotu, ka ikdienas notikumus, sanāksmes un tikšanās varu atspoguļot papīra kalendārā, modinātājam izmantot veco uzvelkamo pulksteni un, lai tiktu pie interneta izlasīt ziņas un e-pasta vēstules, pacīnīties mājās par tikšanu pie datora. Tomēr, mīļā miera labad, kā arī, lai nenokavētu tikšanos un vizīti pie friziera, un vienkārši atvieglotu ikdienu izmantoju mazo, pārnēsājamo aparātiņu. Jo saki, ko gribi, tas tomēr padara ikdienu vienkāršāku!

Tāpat ikdienā pavadot divas stundas vilcienā esmu ievērojusi, ka pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies arī citu cilvēku ieradumi. Ja vēl pirms dažiem gadiem vairāk vilciena pasažieru pavadīja lasot grāmatas, žurnālus un avīzes, pat adot vai tamborējot, tad tagad lielākā daļa veras savos tālruņos, kuros vai nu ko lasa, klausās mūziku vai filmas, seriālus, vai vienkārši spēlē spēlītes.

Diez kā būtu tagad kaut vai vienu dienu pavadīt bez mobilā telefona? Varbūt šodien pamēģināt?

Leave a comment »

Lietu mežs

Tik tikko aizvēru vāku kārtējai grāmatai. Izskatās, ka nu jau cenšos izvēlēties tādas grāmatas, kurai ir vairākas daļas, lai pēc iespējas ilgāk padzīvotu kopā ar varoņiem un nebūt tik ātri no viņiem jāšķiras.

Šoreiz izvēle krita uz mūsu kaimiņu – lietuviešu – rakstnieces K.Sabaļauskaites augsti novērtētajām grāmatām “Silva rerum” un “Silva rerum II”, kurā atspoguļota Norvaišu dzimtas un to tuvāko cilvēku gaitas 17. gadsimta otrajā pusē, savukārt otrās grāmatas darbība norisinās Lietuvā  no 1707. līdz 1710. gadam. “Silva rerum II” iespējams lasīt kā pirmās grāmatas turpinājumu, gan kā atsevišķu un ar “Silva rerum” nesaistītu grāmatu.

Ja iepriekš lasītā Lārsonu triloģija visu laiku uzturēja nelielu spriedzīti un intrigu, kas būs tālāk un lapas tika “aprītas vienā rāvienā”‘, brīžam pat neizlasot visu teikumu līdz galam, tad K.Sabaļauskaites teikumi ir tā vērti, lai tos nesteidzoties izbaudītu, arī tos, kas aizņemt pat divas lappuses :) Un iespējams, ka tā ir pirmā manis lasītā grāmata, kurā nav neviena paša dialoga.

“Silva rerum” attēlo Milkantu muižas īpašnieku Norvaišu ģimenes – tēva Jona Motiejus, mātes Elžbietas un dvīņu Kazimiera un Uršules dzīves līkločus,  kā arī tā laika muižnieku ikdienas paradumus un dzīvi Lietuvā, tā laika modi, studentu karus Viļņā, gan arī jaunās Uršules un Jona Kirdējus Bironta liktenīgo satikšanos baznīcā novices zvēresta nodošanas laikā, gan Kazimiera un Jona Kirdējus Bironta draudzību, par dzīvi un nāvi, par sava dzīves ceļa veidošanu. Savukārt “Silva rerum II” dod iespēja sekot līdzi jau iepriekš minēto varoņu bērnu un mazbērnu dzīvei posmā no 1707.gada līdz 1710.gadam, kad Lietuvā plosījās un dzīvības laupīja ne tikai karš, bet arī mēris, kā arī ļaus ielūkoties, kā tālāk veidojušās iepriekšējas paaudzes (pirmās grāmatas varoņu) likteņi.

…žvīkt augšā, zvimm lejā; ak pacēlumi un kritumi, tāda ir tā cilvēka dzīve, bet nekad nevajag padoties, jo rīt viss atkal var būt labi.

Lai gan arī šai grāmatai ir divas daļas, tomēr aizverot grāmatas vāku atkal  palika žēl, ka jau viss izlasīts un nu pienācis laiks atvadīties no jau iemīļotajiem varoņiem. Bet grāmatu plauktā rindā uz lasīšanu stāv nākošā grāmata un neticēsi, bet šoreiz :) triloģija (diemžēl pagaidām izdotas tikai divas daļas).

Comments (1) »

Žēl pielikt punktu uz i

Diemžēl viss labais un interesantais ātri beidzas. Tā arī biezās Lārsona triloģijas otrā un trešā daļa tika izlasītas nemanot… vai pareizāk būtu teikt, nemanot neko citu apkārt notiekošo, jo lasot grāmatu esi iegrimis tik dziļi, ka pat nedzirdi dārgā jautājumu – vai tēju dzersi? Vai gaismu ieslēgt? Vai vakariņas ēdīsi? Vai gulēt iesi? Kā arī pat kaķe šajās dienās staigāja pa māju gandrīz izsalkusi.

Katrai no trīs grāmatām tika veltītas aptuveni divas dienas. Divas interesantas, aizraujošas, notikumiem un līdzpārdzīvojumiem bagātas dienas. Otrās un trešās grāmatas apraksti ļoti izsmeļoši aprakstīti šeit un šeit.

Ja pirmajai daļai jau ir veselas divas ekranizācijas – gan Holivudas, gan zviedru. Tad par laimi otrajai un trešajai grāmatai pagaidām ir uzņemtas tikai zviedru versijas. Bet neskatoties uz to, ka abas filmas datorā jau labu laiku gaida, nespēju saņemties, lai tās noskatītos, jo tas nozīmētu pielikt šai sāgai treknu punktu uz i. Bet tik ļoti vēl gribas kādu laiku uzkavēties un dzīvot līdz gan Līsbetai, gan Mīkaelam, gan viņu draudzībai, notikumu pavērsieniem un to atrisinājumam.

Pēc grāmatas izlasīšanas palika tāds tukšums ikdienā un tik ļoti žēl šķirties no galvenajiem varoņiem, ka labprāt vēl kādu grāmatu t.i., gan ceturto, gan piekto un iespējams arī sesto izlasītu.

Pagājušās nedēļas nogalē, tomēr saņēmos un noskatījos arī otrās daļas ekranizējumu. Patika. Lai gan pēc filmas noskatīšanās palika tāda sajūta, ka filma vairāk domāta tiem, kas lasījuši Lārsona triloģiju nekā tiem, kas par varoņiem uzzin tikai no filmas. Jo filmā kā jau vairumā filmu nav parādīti personāžu iekšējās pasaules pārdzīvojumi, domas, sajūtas, kas aprakstītas grāmatā. Līdz ar to domājams, ka skatoties tikai filmas nerodas īstais priekšstats par Līsbeti vai Mīkaelu, vai pārējiem personāžiem. Kā arī filmā parādīti lielie un galvenie notikumi, bet ne mazās it kā varbūt nenozīmīgās detaļas, kas darbam (stāstam) piedod īsto un patieso garšu.

Bet līdz punkta uz i pielikšanai atlikusi vēl tikai trešās daļas ekranizējuma noskatīšanās (iespējams) šīs nedēļas nogalē.

Leave a comment »

Viena stāsta divas versijas

Jau iepriekš minēju, ka plānoju izlasīt trīs “plānās” Lārsona grāmatas par Līsbeti Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu un izdevniecību Millennium.

Tad nu tā – pirmā grāmata pieveikta nepilnās divas dienās. No rīta pirms celšanās no gultas bija jāizlasa vismaz viena nodaļa, taisot brokastis, pusdienas grāmata bija blakus un no gatavošanas brīvā brīdi ķēru momentu un lasīju, kas notiks tālāk, vai Mīkaels atklās Vangeru dzimas noslēpumus un Harrietas pazušanu. Protams, ka visu pārējo dienas daļu sēdēju dziļi iegrimusi grāmatā un aizmirsusi par visu pārējo. Līdz ar to varu tikai bilst, ka man šī grāmata patika.

Savukārt pēc šīm divām aizrautīgajām dienām, sekoja vēlme noskatīties gan Holivudas, gan zviedru ekranizējuma versiju par grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Pirmo skatījos izslavēto un 5 Oskariem nominēto Holivudas versiju. Teikšu atklāti – gaidīju ko vairāk un nedaudz spraigāku. Filmā netika pieminētas visas grāmatā aprakstītās sižeta līnijas (kas protams saprotams, jo  jau tā filma gāja apmēram 2,5 stundas un tajā nav iespējams ielikt visu), kā arī filmas beigas nebija tādas kā aprakstītas (tas nedaudz lika vilties). Dienu pēc Holivudas versijas, kārta bija pašu zviedru veidotajai filmai, kas vairāk gāja pie sirds un radīja autentiskaku priekštatu par Hēdebi un Hēdestadi un visiem varoņiem.

Šobrīd kārta jau otrajai grāmatai, kas sākumā tik ļoti neaizrāva kā pirma, bet nu jau…atkal grāmata seko man ik uz soļa.

Filmu skatīšanās laikā, likvidējot vilnas kamolu krājumus, radās arī kaut kas silts un raibi sarkans, lai šajā aukstajā laikā sasildītu un iepriecinatu savas nosalušās pēdiņas.

Kā arī tapa iepriecinājums mammucim gada sirsnīgākajā laikā. Atceros, sākumā pat baidījos ķerties klāt šīs šalles adīšanai, domāju, ja ar vienu ficīti nepietiks, kā savienošu diegu galus un kā noslēpšu tos. Tomēr izradās, ka šīs šalles tapšanai nepieciešams tikai nepilnas stundas darbs un viena fice dzijas, divas adāmadatas, diegs un adata galu noslēpšanai. Un šalle gatava iepriecināt jauno īpašnieci un valkātāju.

Siltu dienu!!!

Comments (10) »

Grāmatu varā

Mīļais Ziemassvētku vecīts pagājušā gada nogale atnesa dāvanu, ko visvairāk vēlējos – šoreiz tās nebija ne adāmās vai tamboradatas, ne dzijas fices vai diegu spoles. Tā bija nieka  774 lapu bieza Džordža R.R. Mārtina pirmā latviski iztulkotā grāmata “Troņu spēles”.

Pirms rakstīju Ziemassvētku vecītim vēstuli par to, ko vēlos saņemt svētku vakarā, klausījos kā darbā kolēģes apsprieda šī paša nosaukuma seriālu. Līdz ar to man radās vēlme sākumā izlasīt grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie seriāla skatīšanās (kaut kā pēdējā laikā nespēju noskatīties filmu vai seriālu, pirms neesmu izlasījusi grāmatu).

Grāmata – ļoti aizraujoša. Man patika. Lai gan biju iepriekš iepazinusies ar dažādiem komentāriem par grāmatas tulkojuma kvalitati, tā man nelika vilties, jo nebiju lasījusi grāmatu orģinālvalodā, kā arī seriālu sāku skatīties tikai pēc grāmatas izlasīšanas, savukārt lasot grāmatu visu laiku tika uzturētā spriedzīte un interese par to, kā attīstīsies attēlotie notikumi Stārku ģimenē, kādas intrigas vērps māsa un brālis Lanisteri, ka arī visu laiku tika uzturēta vēlme uzzināt, kas īsti dzīvo aiz mūra un kā hala Drogo sievas lomā iedzīvosies Dinerīsa un protams, kurš uzvarēs cīņā par torni, varu un ietekmi Septiņās valstībās. Protams grāmata beidzas tur, kur viss interesantākais vēl tikai sāksies. Līdz ar to, nepacietīgi gaidu pavasari, kad tiks izdota otra latviski iztulkotā Dž.R.R.Mārtina grāmata.

Par grāmatas ekranizējumu – pagaidām esmu noskatījusies tikai 4 sērijas, jo nu jau rindā cita atkarību veicinoša grāmata (pareizāk trīs grāmatas) – Lārsona triloģijas pirmā daļa.Toties seriālam “Game of  Thrones” ir ļoti laba kvalitate, jauks aktieru ansamblis, kā arī notikumi attēloti ļoti tuvu grāmatā aprakstītajam.

P.S. Starp grāmatu lasīšanu un seriālu skatīšanos atrodas laiks arī siltu vilnas zeķīšu adīšanai, lai man mīļu cilvēku kājas šajās briesmīgi aukstajās dienas nesalst.

Comments (2) »

Ne tāds kā visiem citiem

Jā… mans viedoklis šoreiz nav tāds pats kā visiem citiem. Beidzot saņēmos un izlasīju grāmatu, ko daudzi iecienījuši, iemīlējuši un ierindojuši „tā tev obligāti jāizlasa” sarakstā.

Diemžēl…mani ne filma, ne grāmata īsti neaizrāva un neuzrunāja. Lai gan cerības bij liktas lielas, jo tak visi slavēja nu vismaz grāmatu.

Tiesa, šoreiz viss iznāca kājām gaisā, jo pirmā bija filma, kas nedaudz par daudz garlaikoja. Līdz ar to, ar lielām cerībām ķēros pie pašas grāmatas lasīšanas, jo tak filmas scenārijs parasti nedaudz savādāks par pašu grāmatu, filmā nav iespējams parādīt tās emocijas, ko pārdzīvo varoņi un ko vispilnīgāk iespējams tikai aprakstīt grāmatas lapās. Bet….nu nesagaidīju arī no grāmatas to, ko vēlējos, ko biju iztēlojusies un neguvu to gara baudījumu, kas parasti piemeklē pēc labas grāmatas izlasīšanas, ka vēl kādu laika posmu pavadu grāmatas iespaidā, pārdomās un vēlmē, kaut grāmata būtu biezākā vismaz par 5 lappusēm un līdz ar to ilgāk lasāma un vēl vismaz dažas minūtes, stundas un dienas būtu iespējams pavadīt kopā ar nu jau iemīļotajiem varoņiem.

Šoreiz tā diemžēl nebija. Lasīju grāmatu ar sakostiem zobiem, iespējams, tikai ķeksītim, lai tak esmu izlasījusi to grāmatu, ko nu obligāti vajadzētu izlasīt un man būtu viedoklis par to. Iespējams, ka grāmatā aprakstītas lietas nav aktuālas, iespējams man pietiek prieka, garīguma un dvēseles līdzsvara manā pašreizējā dzīves periodā, iespējams pirms vai pēc dažiem gadiem domātu savādāk un grāmata iedvesmotu un sniegtu to baudījumu garam, ko vēlējos sagaidīt. Iespējams….

Jap… aizmirsu pieminēt pašu būtiskāko, grāmatas un filmas nosaukumu  –  E.Gilbertas bestsellers „Ēd, lūdzies, mīli”.

Vienīgais citāts, kas palicis atmiņā ir:

„Cilvēki domā, ka gara radinieks ir ideālais partneris, un tādu grib katrs. Bet īstenais gara radinieks ir spogulis, cilvēks, kas parāda tev visu, kas tev pašai ir slēpts, cilvēks, kas nodod tevi tavā paša gādībā, lai tu varētu mainīt savu dzīvi. Īstenais gara radinieks varbūt ir pats nozīmīgākais cilvēks, ko tu savā dzīvē sastopi,  jo viņš noārda sienas ap tevi un iegrūž dunku, lai tu pamostos. Bet nodzīvot mūžu kopā ar gara radinieku? Nu nē. Pārāk mokoši. Gara radinieks ienāk tavā dzīvē, tikai lai atklātu tev līdz šim nezināmu tavas būtības šķautni, un tad aiziet.”

Comments (4) »