Archive for grāmatas

Mans 2013tais

Rokdarbos:

Tapuši daži krāsaini grabulīši pašiem mazākajiem, vienas pavisam mazas kājeles sildās vilnas zeķītēs, krustmeitiņa priecājas arī par rozā zaķēnu un miedziņā sildās ar mežģīņu sedziņu.

Grāmatās:

Uiii… 2013.gads man bija šobrīd lasītākais un ar grāmatām bagātākais gads. Lai gan skaitlis nav liels, tikai 20 grāmatas, tomēr vislabāk atmiņā palikusi un par vienu no iemīļotākajām grāmatām kļuvusi – M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”, kuru varētu lasīt vēl un vēl.

Protams, šobrīd vislabāk atceros pēdējās izlasītās grāmatas, tās jāsaka ir vairākas, jo gada pēdējais mēnesis bija visaktīvākais lasīšanas mēnesis, kad tika izlasītas divu autoru grāmatas, iespējams, lai atgūtu nokavēto vai arī vienkārši gūtu savu viedokli par citu apjūsmotām grāmatām. Tātad, gads noslēdzās lasot S. Kolinsas triloģijas „Bada spēles” pēdējās divas grāmatas „Spēle ar uguni” un „Zobgaļsīlis”, divas D.Brauna grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis”, savukārt 2014. iesākās ar D.Brauna “Enģeļi un dēmoni” un “Inferno”.

gramatas

S.Kolinsas triloģija „Bada spēles” – līdz pat pēdējai trešās grāmatas lapaspusei ne mirkli neuzskatīju, ka šī būtu jauniešu auditorijai domāta grāmata, vismaz ne līdz tam vecumam, kad cilvēks nav tik ļoti vienkārši ietekmējams un jau spēj patstāvīgi domāt un izvērtēt, kas ir labs un kas tāds nav. Vismaz man tā likās, jo šī grāmata ir par daudz nežēlīga jauniešu auditorijai. Lai gan jāsaka, ka autorei izdevies radīt grāmatu, kas neļauj ne uz mirkli to nolikt malā, kamēr nav aizvērta grāmatas pēdējā lapa, tomēr šī grāmata nebija no tām kur izbaudi katru uzrakstīto vārdu, bet vairākās vietās (daudzās) tekstu lasīju pa diognāli, lai tikai ātrāk uzzinātu, kas sekos tālāk. Vienu gan varu teikt, ja kolēģe nebūtu atnesusi man „Bada spēles” triloģijas grāmatas, diez vai ķertos pie to lasīšanas aiz brīva prāta.

Savukārt, gada pēdējās nedēļas pagājušas un šīs gads iesācies Dena Brauna kompānijā. Lai gada pēdējā mēnesī ietaupītu vismaz kādu lieku latiņu, ķēros klāt pie kolēģes laipni sagādātajām Brauna agrākajām grāmatām, lai pēc tam arī ar citas kolēģes laipno gādību varētu izlasīt gada pēdējās nedēļās grāmatu topos augšgalā esošo grāmatu „Inferno”. Pirmā no Brauna grāmatām, ko lasīju, protams bija „Da Vinči kods”, kas tika izlasīts, kad grāmata gozējās grāmatnīcās lasītāko grāmatu augšgalā, bet pārējās šīs rakstnieka grāmatas ceļu līdz manam lasāmo grāmatu sarakstam pa šiem gadiem nebija atradušas.

Šobrīd, kad izlasītas gandrīz visas autora grāmatas varu droši teikt, ka Brauns ir atradis savu grāmatu rakstīšanas formulu, jo, lai gan ar prātu tu saproti, kas sekos tālāk, kurš būs ļaunais un kā tiks izglābta gan iesaistīto personu dzīvība, gan valsts drošība, no grāmatas grūti atrauties. Abas līdz pagājušā gada beigām izlasītās grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis” es dēvētu par „copy – paste” grāmatām, jo tās ir tik ļoti līdzīgas gan personāžu ziņā, gan problēmas norises un atrisināšanas ziņā, vienīgi mainītas darbības norises vietas (iestādes) un varoņu vārdi.

Savukārt pēdējā izlasītā Brauna grāmata „Inferno” nedaudz (bet tikai pavisam nedaudz) vairāk atšķiras no pārējām viņa grāmatām, tai skaitā „Engeļi un dēmoni”, kā arī „Da Vinči kods”. Šoreiz darbība norisinās pārsvarā trīs dažādās pilsētās (Venēcija, Florence, Stambula), tomēr atkal Robertam Lengtonam jāglābj pasaule no zinātnieka mākslīgi radīta vīrusa draudiem.

Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet man brīžiem likās, ka lasu tūrisma ceļvedi, kur aprakstītas ievērojamas celtnes, vai arī mākslas grāmatu, kur savukārt aprakstīti mākslas darbi, t.i., man šī informācija bija pa daudz. Kā arī līdz galam nesapratu, kā īsti tad beidzās ar to izplatīto vīrusu, tā ietekmi uz cilvēkiem un to reproduktīvajām spējām?

Labi darbi nekad nepaliek nesodīti. /D.Brauns “Enģeļi un dēmoni”/

Nekas nav radošāks… vai iznīcinošāks… par ģeniālu, mērķtiecīgu prātu. /D.Brauns “Inferno”/

Cilvēka prātam piemīt primitīvs ego aizsardzības mehānisms, kurš neitralizē visu, kas rada pārāk lielu spriedzi, ar kuru smadzenes vairs nespēj tikt galā. To sauc par noliegumu. /D.Brauns “Inferno”/

Katrā ziņā par šīm grāmatām varu teikt tikai to, ka tās ir izlasītas, ka grāmatas kā divu vakaru lasāmviela ir labas, ja ņem vērā, ka pārsvarā grāmatas lasīju pa diognāli, un palīdz atslēgties no straujā ikdienas ritma, bet manā grāmatu skapī šīm grāmatām nav un izskatās, ka arī nebūs vieta.

Leave a comment »

Atkal jaunums grāmatu skapī

Kritu par upuri un iegādājos jaunumu, kas parādījās grāmatnīcu plauktos, grāmatu, kas, kā apgalvo izdevēji, patiks gan neprecētām, gan precētām dāmām, mammām, padsmitniecēm, vientuļniecēm, karjeristēm un sirmgalvēm – grāmatu par mīlestību.

Par Simonas Ārnstedes grāmatu “Nepakļāvīgā”– sākumā nekādi nespēju iztēloties/pieņemt/uzburt ainu savā galvā, ka darbība norisinās 19.gs.beigās. Likās, ka darbība norisinās mūsdienās, līdz ar to bija jāpiespiežas, lai iztēlotos atbilstošo romāna norises laika posmu. Savukārt tiekot tālāk par pirmajām lappusēm, visu laiku vilku paralēles ar Džeinas Ostinas daiļradi. Jauna sieviete – Beatrise, kas nevēlas būt par kārtējo „tukšo” rotu blakus vīrietim, kurš uzskata, ka sievietei nav nedz jāizglītojas, nedz jālasa grāmatas, pasarg’ dievs avīzes, jo tas tak sievietes veselībai ir pat kaitīgi.

Galvenie varoņi: Beatrise ir bārene, kuru tēvocis grib izprecināt bagātam un ietekmīgam vīram, lai iegūtu augstāku stāvokli sabiedrībā, savukārt Sets – iekārojamākais norvēģu vecpuisis, bagāts uzņēmējs. Abi satiekas un …. un šai brīdī sapratu, ka grāmata ir ierāvusi sevī līdz ar pašiem ausu galiņiem. Ar katru izlasīto un pāršķirto lapu gribas ātrāk uzzināt – kas notiks tālāk, vai Beatrise atklās Setam, kāpēc precas par tēvoča izvēlēto kandidātu, vai Sets atzīsiet Beatrisei savās jūtās, vai abi pārkāps pāri savam lepnumam???

Protams, kā jau dāmu romāniem pieklājas, beigas laimīgas.

 “Mana pieredze stāsta, ka cilvēki labprāt izvēlas lūkoties uz lietām un parādībām tā, kā tas der viņu pašu interesēm,” viņa sacīja. “Cilvēki pieņem tikai tādu informāciju, kas apstiprina tos uzskatus, ko viņi paši jau ir izveidojuši. Visu, kas runā tam pretī, viņi neņem vērā.”

“Neviens uzskats obligāti nav pareizs tikai tādēļ vien, ka tam ir daudz piekritēju.”

“Man šķiet, ka ir gudri apšaubīt to, ko cilvēks uztver kā neapšaubāmu patiesību. Bieži mūs vairāk vada domas un jūtas, nevis objektīvi fakti. Tā kā tas attiecas uz visiem cilvēkiem, gala slēdziens būtu tāds: tas attiecas arī uz jums.”

Leave a comment »

Grāmata par grāmatu

Neizskaidrojamu iemeslu dēļ, diemžēl vairs nu nemaz nevaru paskatīties uz dzijas grozu un adatām, kur nu vēl mēģināt ko ar to visu pasākt. Šobrīd viena pēc otras manā ierobežotā lieluma grāmatu skapī rindās stājas izlasītās grāmatas.

Pirmā grāmata, kas mēros ceļu uz vietu skapī ir Karlosa Ruisa Safona “Vēja ēna” grāmata par grāmatu. Fonam K.R.Safona sacerētā dziesma, kas veltīta vienam no grāmatas varoņiem – Lain Coubert, bet turpat atrodamas arī citas autora sacerētās dziesmas pārējiem varoņiem. 

Mazo puisēnu Danielu tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu, kur viņam ļauj izvēlēties vienu grāmatu. Daniela izvēle krīt uz Huliana Karaksa sarakstīto grāmatu “Vēja ēna”. Pavadījis visu nakti lasot grāmatu, nākošajā rītā puisēns grib uzzināt ko vairāk par tās autoru, izlasīt vēl kādu viņa darbu, bet izrādās, ka ir kāds, kurš visas šī autora grāmatas sadedzinājis…. un šeit sākas noslēpuma par tās autora dzīvi atšķetināšana. Grāmata, kurā atsevišķas vietas bija paredzamas, kamēr citu notikumu atrisināšanas veids un gaita, un iesaistītie personāži sagādāja lielu pārsteigumu.

 “Katrai grāmatai, katram sējumam, ko tu redzi, ir dvēsele. Tā cilvēka dvēsele, kurš to uzrakstīja, un to cilvēku dvēseles, kuri to lasīja, izdzīvoja un izsapņoja. Ikreiz, kad grāmata nonāk citās rokās, ikreiz, kad kāds pārlaiž skatienu tās lappusēm, grāmatas gars aug un kļūst stiprāks.”

 “Grāmatas ir kā spoguļi: tajās var redzēt to, kas jau ir tevī pašā…”

 “Cilvēkiem patīk trīt mēles un kladzināt. Cilvēks nav vis cēlies no pērtiķa, bet gan no vistas.”

 “Cilvēkiem, kuriem nav savas dzīves, vienmēr vajag jaukties citu darīšanās.”

 “Laulība un ģimene nav nekas cits kā vien tas, k mēs paši tajā ieliekam.”

“Nauda ir tāds pats vīruss kā citi: tiklīdz tā saindē dvēseli tās glabātājam, tā dodas svaigu asiņu meklējumos.”

Priecājos, ka muzeju nakts laikā grāmatnīcas piedāvātās atlaides beidzot lika saņemties un iegādāties šo grāmatu. Ne brīdi nenožēloju un nu jau skatos un apsveru domu par otras šī rakstnieka grāmatas “Enģeļa spēle” iegādi tuvākajā laikā.

Rindā uz vietu grāmatu skapī ir arī Haruki Murakami triloģijas “1Q84″ pirmās divas daļas.

Interesanta, savdabīga grāmata par skolotāju un topošo rakstnieku Tengo, treneri un slepkavu Aomami, savdabīgo meiteni Fukaeri (līdz otrās grāmatas beigām starp Fukaeri un Lārsona Līsbeti Salanderi vilkās atsevišķas paralēles) un, protams, gan par diviem mēnešie Tokijas debesīs, gan par noslēpumainajiem little people.  Laikam vairāk ko būs iespējams pateikt par pašu stāstu pēc triloģijas trešās grāmatas izlasīšanas, lai gan pēc otrās daļas pēdējām lapām bija sajūta ka viss, stāsts izstāstīts, atstāta vieta katra paša izdomātajām beigām. Tomēr pēc šo divu grāmatu izlasīšanas ir interese izlasīt vēl kādu citu šī autora darbu, lai gan šobrīd grāmatnīcās ir nopērkamas tikai “1Q84″ abas daļas un “Kafka liedagā”.

Lasot grāmatā (otrajā daļā) par little people sarīkoto pērkonu, tumšajām apmākušajam debesīm un gala rezultātā arī lietus gāzi, likās ka arī īstenībā ārā līst, līdz ar to tas brīdis, kad bija jākāpj ārā no vilciena sagādāja lielu pārsteigumu – ārā silts un saulīte spīd, debess zila bez neviena paša mākonīša. Jā, laikam pirmo reizi tik ļoti aizrāva kādas lietas/parādības apraksts, ka pilnībā aizmirsos un izdzīvoju katru pērkona dārdu, negaisa vēja plūsmu un lietus lāšu krišanu uz savas ādas.

 “Arī nākotne kaut kad kļūst par tagadni. Un tā tūlīt pat – par pagātni…”

Leave a comment »

Lietu mežs

Tik tikko aizvēru vāku kārtējai grāmatai. Izskatās, ka nu jau cenšos izvēlēties tādas grāmatas, kurai ir vairākas daļas, lai pēc iespējas ilgāk padzīvotu kopā ar varoņiem un nebūt tik ātri no viņiem jāšķiras.

Šoreiz izvēle krita uz mūsu kaimiņu – lietuviešu – rakstnieces K.Sabaļauskaites augsti novērtētajām grāmatām “Silva rerum” un “Silva rerum II”, kurā atspoguļota Norvaišu dzimtas un to tuvāko cilvēku gaitas 17. gadsimta otrajā pusē, savukārt otrās grāmatas darbība norisinās Lietuvā  no 1707. līdz 1710. gadam. “Silva rerum II” iespējams lasīt kā pirmās grāmatas turpinājumu, gan kā atsevišķu un ar “Silva rerum” nesaistītu grāmatu.

Ja iepriekš lasītā Lārsonu triloģija visu laiku uzturēja nelielu spriedzīti un intrigu, kas būs tālāk un lapas tika “aprītas vienā rāvienā”‘, brīžam pat neizlasot visu teikumu līdz galam, tad K.Sabaļauskaites teikumi ir tā vērti, lai tos nesteidzoties izbaudītu, arī tos, kas aizņemt pat divas lappuses :) Un iespējams, ka tā ir pirmā manis lasītā grāmata, kurā nav neviena paša dialoga.

“Silva rerum” attēlo Milkantu muižas īpašnieku Norvaišu ģimenes – tēva Jona Motiejus, mātes Elžbietas un dvīņu Kazimiera un Uršules dzīves līkločus,  kā arī tā laika muižnieku ikdienas paradumus un dzīvi Lietuvā, tā laika modi, studentu karus Viļņā, gan arī jaunās Uršules un Jona Kirdējus Bironta liktenīgo satikšanos baznīcā novices zvēresta nodošanas laikā, gan Kazimiera un Jona Kirdējus Bironta draudzību, par dzīvi un nāvi, par sava dzīves ceļa veidošanu. Savukārt “Silva rerum II” dod iespēja sekot līdzi jau iepriekš minēto varoņu bērnu un mazbērnu dzīvei posmā no 1707.gada līdz 1710.gadam, kad Lietuvā plosījās un dzīvības laupīja ne tikai karš, bet arī mēris, kā arī ļaus ielūkoties, kā tālāk veidojušās iepriekšējas paaudzes (pirmās grāmatas varoņu) likteņi.

…žvīkt augšā, zvimm lejā; ak pacēlumi un kritumi, tāda ir tā cilvēka dzīve, bet nekad nevajag padoties, jo rīt viss atkal var būt labi.

Lai gan arī šai grāmatai ir divas daļas, tomēr aizverot grāmatas vāku atkal  palika žēl, ka jau viss izlasīts un nu pienācis laiks atvadīties no jau iemīļotajiem varoņiem. Bet grāmatu plauktā rindā uz lasīšanu stāv nākošā grāmata un neticēsi, bet šoreiz :) triloģija (diemžēl pagaidām izdotas tikai divas daļas).

Comments (1) »

Žēl pielikt punktu uz i

Diemžēl viss labais un interesantais ātri beidzas. Tā arī biezās Lārsona triloģijas otrā un trešā daļa tika izlasītas nemanot… vai pareizāk būtu teikt, nemanot neko citu apkārt notiekošo, jo lasot grāmatu esi iegrimis tik dziļi, ka pat nedzirdi dārgā jautājumu – vai tēju dzersi? Vai gaismu ieslēgt? Vai vakariņas ēdīsi? Vai gulēt iesi? Kā arī pat kaķe šajās dienās staigāja pa māju gandrīz izsalkusi.

Katrai no trīs grāmatām tika veltītas aptuveni divas dienas. Divas interesantas, aizraujošas, notikumiem un līdzpārdzīvojumiem bagātas dienas. Otrās un trešās grāmatas apraksti ļoti izsmeļoši aprakstīti šeit un šeit.

Ja pirmajai daļai jau ir veselas divas ekranizācijas – gan Holivudas, gan zviedru. Tad par laimi otrajai un trešajai grāmatai pagaidām ir uzņemtas tikai zviedru versijas. Bet neskatoties uz to, ka abas filmas datorā jau labu laiku gaida, nespēju saņemties, lai tās noskatītos, jo tas nozīmētu pielikt šai sāgai treknu punktu uz i. Bet tik ļoti vēl gribas kādu laiku uzkavēties un dzīvot līdz gan Līsbetai, gan Mīkaelam, gan viņu draudzībai, notikumu pavērsieniem un to atrisinājumam.

Pēc grāmatas izlasīšanas palika tāds tukšums ikdienā un tik ļoti žēl šķirties no galvenajiem varoņiem, ka labprāt vēl kādu grāmatu t.i., gan ceturto, gan piekto un iespējams arī sesto izlasītu.

Pagājušās nedēļas nogalē, tomēr saņēmos un noskatījos arī otrās daļas ekranizējumu. Patika. Lai gan pēc filmas noskatīšanās palika tāda sajūta, ka filma vairāk domāta tiem, kas lasījuši Lārsona triloģiju nekā tiem, kas par varoņiem uzzin tikai no filmas. Jo filmā kā jau vairumā filmu nav parādīti personāžu iekšējās pasaules pārdzīvojumi, domas, sajūtas, kas aprakstītas grāmatā. Līdz ar to domājams, ka skatoties tikai filmas nerodas īstais priekšstats par Līsbeti vai Mīkaelu, vai pārējiem personāžiem. Kā arī filmā parādīti lielie un galvenie notikumi, bet ne mazās it kā varbūt nenozīmīgās detaļas, kas darbam (stāstam) piedod īsto un patieso garšu.

Bet līdz punkta uz i pielikšanai atlikusi vēl tikai trešās daļas ekranizējuma noskatīšanās (iespējams) šīs nedēļas nogalē.

Leave a comment »

Viena stāsta divas versijas

Jau iepriekš minēju, ka plānoju izlasīt trīs “plānās” Lārsona grāmatas par Līsbeti Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu un izdevniecību Millennium.

Tad nu tā – pirmā grāmata pieveikta nepilnās divas dienās. No rīta pirms celšanās no gultas bija jāizlasa vismaz viena nodaļa, taisot brokastis, pusdienas grāmata bija blakus un no gatavošanas brīvā brīdi ķēru momentu un lasīju, kas notiks tālāk, vai Mīkaels atklās Vangeru dzimas noslēpumus un Harrietas pazušanu. Protams, ka visu pārējo dienas daļu sēdēju dziļi iegrimusi grāmatā un aizmirsusi par visu pārējo. Līdz ar to varu tikai bilst, ka man šī grāmata patika.

Savukārt pēc šīm divām aizrautīgajām dienām, sekoja vēlme noskatīties gan Holivudas, gan zviedru ekranizējuma versiju par grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Pirmo skatījos izslavēto un 5 Oskariem nominēto Holivudas versiju. Teikšu atklāti – gaidīju ko vairāk un nedaudz spraigāku. Filmā netika pieminētas visas grāmatā aprakstītās sižeta līnijas (kas protams saprotams, jo  jau tā filma gāja apmēram 2,5 stundas un tajā nav iespējams ielikt visu), kā arī filmas beigas nebija tādas kā aprakstītas (tas nedaudz lika vilties). Dienu pēc Holivudas versijas, kārta bija pašu zviedru veidotajai filmai, kas vairāk gāja pie sirds un radīja autentiskaku priekštatu par Hēdebi un Hēdestadi un visiem varoņiem.

Šobrīd kārta jau otrajai grāmatai, kas sākumā tik ļoti neaizrāva kā pirma, bet nu jau…atkal grāmata seko man ik uz soļa.

Filmu skatīšanās laikā, likvidējot vilnas kamolu krājumus, radās arī kaut kas silts un raibi sarkans, lai šajā aukstajā laikā sasildītu un iepriecinatu savas nosalušās pēdiņas.

Kā arī tapa iepriecinājums mammucim gada sirsnīgākajā laikā. Atceros, sākumā pat baidījos ķerties klāt šīs šalles adīšanai, domāju, ja ar vienu ficīti nepietiks, kā savienošu diegu galus un kā noslēpšu tos. Tomēr izradās, ka šīs šalles tapšanai nepieciešams tikai nepilnas stundas darbs un viena fice dzijas, divas adāmadatas, diegs un adata galu noslēpšanai. Un šalle gatava iepriecināt jauno īpašnieci un valkātāju.

Siltu dienu!!!

Comments (10) »

Grāmatu varā

Mīļais Ziemassvētku vecīts pagājušā gada nogale atnesa dāvanu, ko visvairāk vēlējos – šoreiz tās nebija ne adāmās vai tamboradatas, ne dzijas fices vai diegu spoles. Tā bija nieka  774 lapu bieza Džordža R.R. Mārtina pirmā latviski iztulkotā grāmata “Troņu spēles”.

Pirms rakstīju Ziemassvētku vecītim vēstuli par to, ko vēlos saņemt svētku vakarā, klausījos kā darbā kolēģes apsprieda šī paša nosaukuma seriālu. Līdz ar to man radās vēlme sākumā izlasīt grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie seriāla skatīšanās (kaut kā pēdējā laikā nespēju noskatīties filmu vai seriālu, pirms neesmu izlasījusi grāmatu).

Grāmata – ļoti aizraujoša. Man patika. Lai gan biju iepriekš iepazinusies ar dažādiem komentāriem par grāmatas tulkojuma kvalitati, tā man nelika vilties, jo nebiju lasījusi grāmatu orģinālvalodā, kā arī seriālu sāku skatīties tikai pēc grāmatas izlasīšanas, savukārt lasot grāmatu visu laiku tika uzturētā spriedzīte un interese par to, kā attīstīsies attēlotie notikumi Stārku ģimenē, kādas intrigas vērps māsa un brālis Lanisteri, ka arī visu laiku tika uzturēta vēlme uzzināt, kas īsti dzīvo aiz mūra un kā hala Drogo sievas lomā iedzīvosies Dinerīsa un protams, kurš uzvarēs cīņā par torni, varu un ietekmi Septiņās valstībās. Protams grāmata beidzas tur, kur viss interesantākais vēl tikai sāksies. Līdz ar to, nepacietīgi gaidu pavasari, kad tiks izdota otra latviski iztulkotā Dž.R.R.Mārtina grāmata.

Par grāmatas ekranizējumu – pagaidām esmu noskatījusies tikai 4 sērijas, jo nu jau rindā cita atkarību veicinoša grāmata (pareizāk trīs grāmatas) – Lārsona triloģijas pirmā daļa.Toties seriālam “Game of  Thrones” ir ļoti laba kvalitate, jauks aktieru ansamblis, kā arī notikumi attēloti ļoti tuvu grāmatā aprakstītajam.

P.S. Starp grāmatu lasīšanu un seriālu skatīšanos atrodas laiks arī siltu vilnas zeķīšu adīšanai, lai man mīļu cilvēku kājas šajās briesmīgi aukstajās dienas nesalst.

Comments (2) »