Top vienam mazam, bet nu ļoti steidzīgam mazulim sedziņa, lai vēsajos rudens vakaros būtu kur ierušināties un snaust.
Bet pirms segas, lai mazajam nebūtu auksts, tapa 100% vilnas kokoniņš. Šādu brīnumu adīju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mazajam der gan izmēros, gan, ka ir vieta kur knosīties un sildīties.
ieildzis… iemesli šim klusumam vairāki.
1) Iepazīšanās ar elektronisko grāmatu lasītāju, attiecīgi šogad pārsvarā lasu.
Ieguvums – ikdienā mana soma kļuvusi par dažiem kilogramiem vieglāka, attiecīgi arī labais plecs par šo jauno kārtību saka lielu Paldies. Savukārt maciņš nebeidz priecāties, ka tā saturs vairs tik ļoti netukšojas, jo pēc pirmajām desmit elektroniskā formāta grāmatām, tas sācis lēnāk tukšoties, jo lasāmās elektroniskā formāta grāmatas dažreiz ir uz pusi lētākas kā papīra formātā.
Protams, iegādājoties elektronisko lasītāju, baidījos, kā ar to sadzīvošu. Kā iztikšu bez jaunas grāmatas smaržas, jo līdz šim man pat nepatika lasīt no bibliotēkas ņemtas grāmatas, jo tās jau sen bija zaudējušas to īpašo jaunās grāmatas smaržu. Kā iztikšu bez iespējas lēni vai dažreiz pārāk aizrautīgi pāršķirt grāmatas papīra lapas, lai uzzinātu par tālākajām grāmatas varoņu gaitām. Tad šobrīd varu teikt tikai vienu – sajūtas ir pavisam labas, jo varu lasīt arī tās biezās grāmatas, kas vienmēr ir uzrunājušas, bet nav cēlusies roka pirkt, jo tak nenēsāšu ikdienā somā to „ķieģeli”.
No šobrīd izlasītajām grāmatā visvairāk atmiņā palikusi DŽodžo Mojas grāmata „Pirms atkal tiksimies”. Lasot bija patīkami vērot, kā mainās abi jaunieši un to attieksme pret katru nodzīvoto mirkli pēc pirmās tikšanās un katru turpmāko dienu. Sen neviena grāmata nebija likusi tā līdzpārdzīvot grāmatas varoņiem, ka pat asaras nespēju valdīt.
Bet ir brīžam gadījumi, kad kādu grāmatu izlasu arī papīra formātā, izmantojot īpašu grāmatzīmi.
2) Fantastiskā vasara, atvaļinājums, iknedēļas vasaras pasākumi.
3) Mazie kamoliņi. Šoreiz ne dzijas kamoliņi kādam rokdarbam, bet piektdienā, 13.jūnijā dzimušie mūsu kaķes kaķu bērni. Mūsmājās šādu pasākumu piedzīvojām pirmo reizi. Kā arī pirmo reizi redzēju tik mazus kamoliņus.
Priecājos, ka visi četri nu jau atraduši mājas un mīlošus saimniekus. Posms līdz mazie kamoliņi izauga pietiekami lieli, lai vieni paši dotos uz jaunajām mājām – izraisa divējādas sajūtas. No vienas puses fantastiski pavadīts laiks, skatoties kā mazie izaug par brīnišķīgiem murrātājiem, katras ar savu raksturu un spējām, savukārt no otras puses, brīdī, kad no viņiem jāšķiras sirds lūzt, asaras birst un sirdī kaut kas liekt teikt, viss…vairāk nemūžam mūsumājās kaut kas tāds nenotiks.
Savukārt šobrīd, kad vasara un atvasara beigusies, rokas sāk vairāk stiepties uz dzijas kamolu pusi, lai kaut ko siltu un patīkamu darinātu gan pavisam maziem, gan arī lielākiem.
Nezinu, kur un kādos apstākļos populāras kļuva simpātiskās pūcītes dažnedažādos ikdienā lietojamos priekšmetos – gan uz krūzēm un citiem traukiem, gan kā tetovējumi, gan audumos un rokdarbos, rotaslietās. Tāpat šīs piemīlīgās gan uz bērnu siltajām rudens/ziemas cepurītēm, gan bērnu rotaļlietas.
Klīstot pa interneta plašumiem atradu, ka arī tamborētos grabulīšus pašiem mazākajiem iespējams veidot kā pūcītes, sk. – šeit.
Un zaķītis.
Gribas taisnoties un teikt, ka klusums tāpēc, ka vasara šogad brīnišķīga, līdz ar to nav laika pieķerties adatām, bet diemžēl tā nebūs taisnība. Šoreiz laikam vainīgs slinkums, kā arī iedvesmas trūkums. Ikdienas darba gaitās sanāk iztērēt visus spēkus, savukārt vakarā mājās pārnākot vienīgais, ko gribas, atgulties dīvānā un vērot seriālu, šobrīd aktuālākais man ir “Once upon a time” (kārtējo reizi iekritu līdz ausīm un gribas pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas būs tālāk), kā ārī novērot, kā un kādas attiecības veidojas starp mūsu kaķu meitenēm.
Nesen mūsu draudzīgajā mājvietā ieradās mazā Mika. Šiverīga, spēlēties griboša un ļoti zinātkāra kaķu meitene, kura pirmajās dienās bija pārbijusies kā diegs, bet jau pēc dažām dienām parādīja, ka ne visās lietās lielā kaķe būs noteicēja. Katrā ziņā tagad zinām, kā tas ir saradināt dzīvot zem viena jumta divas kaķu meitenes, kas katra ir izteikta personība un ar savu neatkārtojamo raksturu. Jautrības netrūkst, kautiņu ar :)
Tiesa, savam attaisnojumam jāmin, ka ļoti agrā pavasarī gan rokās bija manāmas adāmadatas, gan tamboradatas, jo bija jāsteidz radīt mīļas lietas mazajai radu meitiņai, ko dāvāt raudzībās.
Tapa kokvilnas sedziņa mežģīņu rakstā siltajam laikam.
Kā arī mazajai Alisītei tapa pirmā draudzenīte – rozā zaķenīte.
Ja pagājušais, t.i. 2012.gads man iesākās ar tamboradatām un adāmadatām rokās, tad savukārt 2013.gads man iesākās ar grāmatu rokās, līdz februāra sākumam jau piecas grāmatas izlasītas. Visvairāk atmiņā palikusi (joprojām gribas satikt galvenos varoņus) M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība ”. Bet par grāmatu…drīzumā.
Bet arī kopš šī gada janvāra sākuma, vismaz mazu sprīdīti uz priekšu pavirzījies viens no iepriekš aprakstītajiem lieldarbiem.
Nē, diemžēl tas nav pleds. Nu jau vairs negribas pledu varavīksnes krāsā, bet mierīgākos toņos, līdz ar to, pleds nolikts vistālākajā skapja stūrī.
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, bet es ievērojusi, ka otram lieldarbam parasti pieķeros tikai tad, kad esmu apslimusi un viena pati mājās. Pirms šī gada janvāra pēdējo reizi no skapja izvilku šo darbiņu pagājušā gada janvārī, kad tapa lielais zieds un daļa lielākās lapiņas. Šogad janvārī tapa apakšējais zieds. Ceru, ka pēc kāda laika (bija plānots pabeigt 2011.gadā…) mans dīvāns tiešām varēs priecāsies par jaunu dekoratīvo spilventiņu.
Un turpinot darbu pie šī lieldarba tapšanas, arvien vairāk apbrīnoju tās meitenes, sievietes, kurām izšūšana ir atkarība (kā man adīšana, tamborēšana), jo, lai sanāktu skaista bilde, katrs sīkais krustiņš jāizšuj atbilstoši tehniskajā shēmā norādītajam, visiem krustiņiem „jāskatās” vienā virzienā, jāseko, lai darba aizmugure arī būtu glīta un tās diega maiņas nebūtu tik acīs krītošas. Man liekas, ka adīšanā tomēr vienkāršāk.
Pēc garā vasaras klusuma perioda, ļooooti grūti šoreiz atgriezties pie rokdarbiem, līdz ar to var teikt, ka klusums turpinās arī rudenī. Šobrīd vairāk velk uz grāmatu pusi un pat seriālu pusi, bet ne uz rokdarbiem.
Iekritu trīs seriālos: 1) Revenge; 2) Grey’s Anatomy it sevišķi 8.sezonā un nu jau katru nedēļu nepacietīgi gaidu 9.sezonas jaunākās sērijas un 3) Desperate Housewives , līdz šim, kaut kā šis seriāls mani nebija uzrunājis, bet noskatoties pēdējās sezonas pēdējo sēriju, gribas noskaidrot, kā dāmas dzīvoja iepriekšējās sezonās, sērijās un tajās attēlotajos notikumos.
Tomēr ir jau arī tādi brīži, kad tiek cilātas adatas un darināts kāds jauns darbiņš. Piemēram, draugu mazais ķipars tiks iepriecināts ar jaunu draugu – tārpiņu Raibiņu. Raibiņš tapis no 10 dažāda izmēra koka bumbiņām, kinderolas trauciņa, kas pildīts ar pupiņām (skaņai) un dažādu krāsu kokvilnas diegiem.
Jipppīīīī. Radošais gariņš ir atpakaļ no neplānotā atvaļinājuma un nu var sākties Ziemassvētku dāvaniņu gatavošanas bums.
Pirmais darbiņš pēc šīm neplānotajām brīvdienām – tamborētās dzērvenītes, kas tuvākajās dienās iepriecēs Inetiņu un drūmās dienas vērsīs krāsainākas un dzīvelīgākas.
Trīs lakati rudenim.
Pirmais – vīna krāsas lakats tapis no dzijas BBB Atlas (70% vilnas un 30% akrils). Kaut kā ļoti iepaticies un pie sirds iet šis raksts.
Otrs lakats – veci rozā tapis no dzijas BBB Martine (100% merinas vilnas), izmatojot šo rakstu.
Papildus krāsainajam lakatu birumam, tapa arī mazais Tārpiņš un puķīte.
Saulainu, siltu un radošu jauno darba nedēļu!!!
P.S. Pavisam aizmirsu trešo rudens lakatu, izskatās, ka no šīs atkarības vaļā nav iespējams tikt. Gribas adīt arvien jaunu lakatu un vērot, kā izkārtojas šīs fantastiskās dzijas Alize Bamboo Fine Batik Designe krāsu pārejas.
Draudzenes meitiņas iepriecināšanai tapuši rozīgie grabuļi.
Šos darinājumus man ļoti patīk tamborēt atkal un atkal un atkal. Jo tas prieks, kas redzams mazā rakara acīs, laikam rada atkarību un gribas atkal iepriecināt mazo rakari, lai katru dienu būtu jauna graužammanta mazajiem, niezošajiem zobiņiem.
Gandrīz jau varētu teikt, kā kurpnieks bez kurpēm.
Tā arī mans mīļais mammucis līdz pat šim brīdim dzīvojās bez siltas šalles, kas aizsargātu pret vēsajiem, drēgnajiem rudens vējiem.
Bet pagājušās nedēļas beigās, ieraugot veikala plauktā šīs violetās krāsas dzīparu sapratu, ka taps lakats ( raksts – Ginkgo Shoulderette Shawl ) man vismīļākajam cilvēkam.
Siltu un omulīgu Tev jauno darba nedēļu!!!
Antris Blog 