Top vienam mazam, bet nu ļoti steidzīgam mazulim sedziņa, lai vēsajos rudens vakaros būtu kur ierušināties un snaust.
Bet pirms segas, lai mazajam nebūtu auksts, tapa 100% vilnas kokoniņš. Šādu brīnumu adīju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mazajam der gan izmēros, gan, ka ir vieta kur knosīties un sildīties.
Gribas taisnoties un teikt, ka klusums tāpēc, ka vasara šogad brīnišķīga, līdz ar to nav laika pieķerties adatām, bet diemžēl tā nebūs taisnība. Šoreiz laikam vainīgs slinkums, kā arī iedvesmas trūkums. Ikdienas darba gaitās sanāk iztērēt visus spēkus, savukārt vakarā mājās pārnākot vienīgais, ko gribas, atgulties dīvānā un vērot seriālu, šobrīd aktuālākais man ir “Once upon a time” (kārtējo reizi iekritu līdz ausīm un gribas pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas būs tālāk), kā ārī novērot, kā un kādas attiecības veidojas starp mūsu kaķu meitenēm.
Nesen mūsu draudzīgajā mājvietā ieradās mazā Mika. Šiverīga, spēlēties griboša un ļoti zinātkāra kaķu meitene, kura pirmajās dienās bija pārbijusies kā diegs, bet jau pēc dažām dienām parādīja, ka ne visās lietās lielā kaķe būs noteicēja. Katrā ziņā tagad zinām, kā tas ir saradināt dzīvot zem viena jumta divas kaķu meitenes, kas katra ir izteikta personība un ar savu neatkārtojamo raksturu. Jautrības netrūkst, kautiņu ar :)
Tiesa, savam attaisnojumam jāmin, ka ļoti agrā pavasarī gan rokās bija manāmas adāmadatas, gan tamboradatas, jo bija jāsteidz radīt mīļas lietas mazajai radu meitiņai, ko dāvāt raudzībās.
Tapa kokvilnas sedziņa mežģīņu rakstā siltajam laikam.
Kā arī mazajai Alisītei tapa pirmā draudzenīte – rozā zaķenīte.
Ja pagājušais, t.i. 2012.gads man iesākās ar tamboradatām un adāmadatām rokās, tad savukārt 2013.gads man iesākās ar grāmatu rokās, līdz februāra sākumam jau piecas grāmatas izlasītas. Visvairāk atmiņā palikusi (joprojām gribas satikt galvenos varoņus) M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība ”. Bet par grāmatu…drīzumā.
Bet arī kopš šī gada janvāra sākuma, vismaz mazu sprīdīti uz priekšu pavirzījies viens no iepriekš aprakstītajiem lieldarbiem.
Nē, diemžēl tas nav pleds. Nu jau vairs negribas pledu varavīksnes krāsā, bet mierīgākos toņos, līdz ar to, pleds nolikts vistālākajā skapja stūrī.
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, bet es ievērojusi, ka otram lieldarbam parasti pieķeros tikai tad, kad esmu apslimusi un viena pati mājās. Pirms šī gada janvāra pēdējo reizi no skapja izvilku šo darbiņu pagājušā gada janvārī, kad tapa lielais zieds un daļa lielākās lapiņas. Šogad janvārī tapa apakšējais zieds. Ceru, ka pēc kāda laika (bija plānots pabeigt 2011.gadā…) mans dīvāns tiešām varēs priecāsies par jaunu dekoratīvo spilventiņu.
Un turpinot darbu pie šī lieldarba tapšanas, arvien vairāk apbrīnoju tās meitenes, sievietes, kurām izšūšana ir atkarība (kā man adīšana, tamborēšana), jo, lai sanāktu skaista bilde, katrs sīkais krustiņš jāizšuj atbilstoši tehniskajā shēmā norādītajam, visiem krustiņiem „jāskatās” vienā virzienā, jāseko, lai darba aizmugure arī būtu glīta un tās diega maiņas nebūtu tik acīs krītošas. Man liekas, ka adīšanā tomēr vienkāršāk.
Ziemassvētku vecītis šogad man zem eglītes bij’ atstājis grāmatu. Biezu grāmatu ar ļoti daudzām krāsainām bildītēm un samērā maz vārdiem. Bet tās bildītes šoreiz ir visvērtīgākās. Varbūt kāds jautās, kas tā par grāmatu, kur bildes vērtīgākas par vārdiem???
Nē, tā nav glezniecības, mākslas priekšmetu vai arhitektūras pieminekļu bilžu grāmata. Tā ir M.Grasmanes grāmata “Latvieša cimdi”. Grāmata, kur pieejamas ne tikai bildes ar jau gataviem rakstainiem dūraiņiem, bet arī katra novada, pilsētas un ciema tradicionālie adīto dūraiņu tehniskie zīmējumi un apraksts par dūraiņu nozīmi mūsu tautas vēsturē, tradīcijās un dainās.
Un jau otrajos Ziemassvētkos grāmata tiek likta lietā, t.i., Dārgais sēdēja un izvēlējās to vienīgo un īsto rakstu šī gada jaunajiem dūrainīšiem, savukārt, kad raksts un vēlamās krāsas bija atrastas, es ķēros pie darba.
Pēc garā vasaras klusuma perioda, ļooooti grūti šoreiz atgriezties pie rokdarbiem, līdz ar to var teikt, ka klusums turpinās arī rudenī. Šobrīd vairāk velk uz grāmatu pusi un pat seriālu pusi, bet ne uz rokdarbiem.
Iekritu trīs seriālos: 1) Revenge; 2) Grey’s Anatomy it sevišķi 8.sezonā un nu jau katru nedēļu nepacietīgi gaidu 9.sezonas jaunākās sērijas un 3) Desperate Housewives , līdz šim, kaut kā šis seriāls mani nebija uzrunājis, bet noskatoties pēdējās sezonas pēdējo sēriju, gribas noskaidrot, kā dāmas dzīvoja iepriekšējās sezonās, sērijās un tajās attēlotajos notikumos.
Tomēr ir jau arī tādi brīži, kad tiek cilātas adatas un darināts kāds jauns darbiņš. Piemēram, draugu mazais ķipars tiks iepriecināts ar jaunu draugu – tārpiņu Raibiņu. Raibiņš tapis no 10 dažāda izmēra koka bumbiņām, kinderolas trauciņa, kas pildīts ar pupiņām (skaņai) un dažādu krāsu kokvilnas diegiem.
Jau iepriekš minēju, ka plānoju izlasīt trīs “plānās” Lārsona grāmatas par Līsbeti Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu un izdevniecību Millennium.
Tad nu tā – pirmā grāmata pieveikta nepilnās divas dienās. No rīta pirms celšanās no gultas bija jāizlasa vismaz viena nodaļa, taisot brokastis, pusdienas grāmata bija blakus un no gatavošanas brīvā brīdi ķēru momentu un lasīju, kas notiks tālāk, vai Mīkaels atklās Vangeru dzimas noslēpumus un Harrietas pazušanu. Protams, ka visu pārējo dienas daļu sēdēju dziļi iegrimusi grāmatā un aizmirsusi par visu pārējo. Līdz ar to varu tikai bilst, ka man šī grāmata patika.
Savukārt pēc šīm divām aizrautīgajām dienām, sekoja vēlme noskatīties gan Holivudas, gan zviedru ekranizējuma versiju par grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Pirmo skatījos izslavēto un 5 Oskariem nominēto Holivudas versiju. Teikšu atklāti – gaidīju ko vairāk un nedaudz spraigāku. Filmā netika pieminētas visas grāmatā aprakstītās sižeta līnijas (kas protams saprotams, jo jau tā filma gāja apmēram 2,5 stundas un tajā nav iespējams ielikt visu), kā arī filmas beigas nebija tādas kā aprakstītas (tas nedaudz lika vilties). Dienu pēc Holivudas versijas, kārta bija pašu zviedru veidotajai filmai, kas vairāk gāja pie sirds un radīja autentiskaku priekštatu par Hēdebi un Hēdestadi un visiem varoņiem.
Šobrīd kārta jau otrajai grāmatai, kas sākumā tik ļoti neaizrāva kā pirma, bet nu jau…atkal grāmata seko man ik uz soļa.
Filmu skatīšanās laikā, likvidējot vilnas kamolu krājumus, radās arī kaut kas silts un raibi sarkans, lai šajā aukstajā laikā sasildītu un iepriecinatu savas nosalušās pēdiņas.
Kā arī tapa iepriecinājums mammucim gada sirsnīgākajā laikā. Atceros, sākumā pat baidījos ķerties klāt šīs šalles adīšanai, domāju, ja ar vienu ficīti nepietiks, kā savienošu diegu galus un kā noslēpšu tos. Tomēr izradās, ka šīs šalles tapšanai nepieciešams tikai nepilnas stundas darbs un viena fice dzijas, divas adāmadatas, diegs un adata galu noslēpšanai. Un šalle gatava iepriecināt jauno īpašnieci un valkātāju.
Siltu dienu!!!
Mazi, zaļi un kopā sasēduši, vasaras piedzīvojumos dalās divi draugi – vardulēni.
Abi dalās atmiņās kā saulītē gozējās uz ūdensrozes lapas, kā siltajā ūdenī plunčājās un kā māsbrāļu koncertā klausījās.
Jauku, siltu un jautru Tev dienu!
Jipppīīīī. Radošais gariņš ir atpakaļ no neplānotā atvaļinājuma un nu var sākties Ziemassvētku dāvaniņu gatavošanas bums.
Pirmais darbiņš pēc šīm neplānotajām brīvdienām – tamborētās dzērvenītes, kas tuvākajās dienās iepriecēs Inetiņu un drūmās dienas vērsīs krāsainākas un dzīvelīgākas.
Trīs lakati rudenim.
Pirmais – vīna krāsas lakats tapis no dzijas BBB Atlas (70% vilnas un 30% akrils). Kaut kā ļoti iepaticies un pie sirds iet šis raksts.
Otrs lakats – veci rozā tapis no dzijas BBB Martine (100% merinas vilnas), izmatojot šo rakstu.
Papildus krāsainajam lakatu birumam, tapa arī mazais Tārpiņš un puķīte.
Saulainu, siltu un radošu jauno darba nedēļu!!!
P.S. Pavisam aizmirsu trešo rudens lakatu, izskatās, ka no šīs atkarības vaļā nav iespējams tikt. Gribas adīt arvien jaunu lakatu un vērot, kā izkārtojas šīs fantastiskās dzijas Alize Bamboo Fine Batik Designe krāsu pārejas.
Draudzenes meitiņas iepriecināšanai tapuši rozīgie grabuļi.
Šos darinājumus man ļoti patīk tamborēt atkal un atkal un atkal. Jo tas prieks, kas redzams mazā rakara acīs, laikam rada atkarību un gribas atkal iepriecināt mazo rakari, lai katru dienu būtu jauna graužammanta mazajiem, niezošajiem zobiņiem.
Antris Blog 