Antris Blog

Rokdarbos:

Tapuši daži krāsaini grabulīši pašiem mazākajiem, vienas pavisam mazas kājeles sildās vilnas zeķītēs, krustmeitiņa priecājas arī par rozā zaķēnu un miedziņā sildās ar mežģīņu sedziņu.

Grāmatās:

Uiii… 2013.gads man bija šobrīd lasītākais un ar grāmatām bagātākais gads. Lai gan skaitlis nav liels, tikai 20 grāmatas, tomēr vislabāk atmiņā palikusi un par vienu no iemīļotākajām grāmatām kļuvusi – M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”, kuru varētu lasīt vēl un vēl.

Protams, šobrīd vislabāk atceros pēdējās izlasītās grāmatas, tās jāsaka ir vairākas, jo gada pēdējais mēnesis bija visaktīvākais lasīšanas mēnesis, kad tika izlasītas divu autoru grāmatas, iespējams, lai atgūtu nokavēto vai arī vienkārši gūtu savu viedokli par citu apjūsmotām grāmatām. Tātad, gads noslēdzās lasot S. Kolinsas triloģijas „Bada spēles” pēdējās divas grāmatas „Spēle ar uguni” un „Zobgaļsīlis”, divas D.Brauna grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis”, savukārt 2014. iesākās ar D.Brauna “Enģeļi un dēmoni” un “Inferno”.

S.Kolinsas triloģija „Bada spēles” – līdz pat pēdējai trešās grāmatas lapaspusei ne mirkli neuzskatīju, ka šī būtu jauniešu auditorijai domāta grāmata, vismaz ne līdz tam vecumam, kad cilvēks nav tik ļoti vienkārši ietekmējams un jau spēj patstāvīgi domāt un izvērtēt, kas ir labs un kas tāds nav. Vismaz man tā likās, jo šī grāmata ir par daudz nežēlīga jauniešu auditorijai. Lai gan jāsaka, ka autorei izdevies radīt grāmatu, kas neļauj ne uz mirkli to nolikt malā, kamēr nav aizvērta grāmatas pēdējā lapa, tomēr šī grāmata nebija no tām kur izbaudi katru uzrakstīto vārdu, bet vairākās vietās (daudzās) tekstu lasīju pa diognāli, lai tikai ātrāk uzzinātu, kas sekos tālāk. Vienu gan varu teikt, ja kolēģe nebūtu atnesusi man „Bada spēles” triloģijas grāmatas, diez vai ķertos pie to lasīšanas aiz brīva prāta.

Savukārt, gada pēdējās nedēļas pagājušas un šīs gads iesācies Dena Brauna kompānijā. Lai gada pēdējā mēnesī ietaupītu vismaz kādu lieku latiņu, ķēros klāt pie kolēģes laipni sagādātajām Brauna agrākajām grāmatām, lai pēc tam arī ar citas kolēģes laipno gādību varētu izlasīt gada pēdējās nedēļās grāmatu topos augšgalā esošo grāmatu „Inferno”. Pirmā no Brauna grāmatām, ko lasīju, protams bija „Da Vinči kods”, kas tika izlasīts, kad grāmata gozējās grāmatnīcās lasītāko grāmatu augšgalā, bet pārējās šīs rakstnieka grāmatas ceļu līdz manam lasāmo grāmatu sarakstam pa šiem gadiem nebija atradušas.

Šobrīd, kad izlasītas gandrīz visas autora grāmatas varu droši teikt, ka Brauns ir atradis savu grāmatu rakstīšanas formulu, jo, lai gan ar prātu tu saproti, kas sekos tālāk, kurš būs ļaunais un kā tiks izglābta gan iesaistīto personu dzīvība, gan valsts drošība, no grāmatas grūti atrauties. Abas līdz pagājušā gada beigām izlasītās grāmatas „Maldu zonā” un „Ciparu cietoksnis” es dēvētu par „copy – paste” grāmatām, jo tās ir tik ļoti līdzīgas gan personāžu ziņā, gan problēmas norises un atrisināšanas ziņā, vienīgi mainītas darbības norises vietas (iestādes) un varoņu vārdi.

Savukārt pēdējā izlasītā Brauna grāmata „Inferno” nedaudz (bet tikai pavisam nedaudz) vairāk atšķiras no pārējām viņa grāmatām, tai skaitā „Engeļi un dēmoni”, kā arī „Da Vinči kods”. Šoreiz darbība norisinās pārsvarā trīs dažādās pilsētās (Venēcija, Florence, Stambula), tomēr atkal Robertam Lengtonam jāglābj pasaule no zinātnieka mākslīgi radīta vīrusa draudiem.

Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet man brīžiem likās, ka lasu tūrisma ceļvedi, kur aprakstītas ievērojamas celtnes, vai arī mākslas grāmatu, kur savukārt aprakstīti mākslas darbi, t.i., man šī informācija bija pa daudz. Kā arī līdz galam nesapratu, kā īsti tad beidzās ar to izplatīto vīrusu, tā ietekmi uz cilvēkiem un to reproduktīvajām spējām?

– Labi darbi nekad nepaliek nesodīti. /D.Brauns “Enģeļi un dēmoni”/

Nekas nav radošāks… vai iznīcinošāks… par ģeniālu, mērķtiecīgu prātu. /D.Brauns “Inferno”/

Cilvēka prātam piemīt primitīvs ego aizsardzības mehānisms, kurš neitralizē visu, kas rada pārāk lielu spriedzi, ar kuru smadzenes vairs nespēj tikt galā. To sauc par noliegumu. /D.Brauns “Inferno”/

Katrā ziņā par šīm grāmatām varu teikt tikai to, ka tās ir izlasītas, ka grāmatas kā divu vakaru lasāmviela ir labas, ja ņem vērā, ka pārsvarā grāmatas lasīju pa diognāli, un palīdz atslēgties no straujā ikdienas ritma, bet manā grāmatu skapī šīm grāmatām nav un izskatās, ka arī nebūs vieta.