Top vienam mazam, bet nu ļoti steidzīgam mazulim sedziņa, lai vēsajos rudens vakaros būtu kur ierušināties un snaust.
Bet pirms segas, lai mazajam nebūtu auksts, tapa 100% vilnas kokoniņš. Šādu brīnumu adīju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mazajam der gan izmēros, gan, ka ir vieta kur knosīties un sildīties.
ieildzis… iemesli šim klusumam vairāki.
1) Iepazīšanās ar elektronisko grāmatu lasītāju, attiecīgi šogad pārsvarā lasu.
Ieguvums – ikdienā mana soma kļuvusi par dažiem kilogramiem vieglāka, attiecīgi arī labais plecs par šo jauno kārtību saka lielu Paldies. Savukārt maciņš nebeidz priecāties, ka tā saturs vairs tik ļoti netukšojas, jo pēc pirmajām desmit elektroniskā formāta grāmatām, tas sācis lēnāk tukšoties, jo lasāmās elektroniskā formāta grāmatas dažreiz ir uz pusi lētākas kā papīra formātā.
Protams, iegādājoties elektronisko lasītāju, baidījos, kā ar to sadzīvošu. Kā iztikšu bez jaunas grāmatas smaržas, jo līdz šim man pat nepatika lasīt no bibliotēkas ņemtas grāmatas, jo tās jau sen bija zaudējušas to īpašo jaunās grāmatas smaržu. Kā iztikšu bez iespējas lēni vai dažreiz pārāk aizrautīgi pāršķirt grāmatas papīra lapas, lai uzzinātu par tālākajām grāmatas varoņu gaitām. Tad šobrīd varu teikt tikai vienu – sajūtas ir pavisam labas, jo varu lasīt arī tās biezās grāmatas, kas vienmēr ir uzrunājušas, bet nav cēlusies roka pirkt, jo tak nenēsāšu ikdienā somā to „ķieģeli”.
No šobrīd izlasītajām grāmatā visvairāk atmiņā palikusi DŽodžo Mojas grāmata „Pirms atkal tiksimies”. Lasot bija patīkami vērot, kā mainās abi jaunieši un to attieksme pret katru nodzīvoto mirkli pēc pirmās tikšanās un katru turpmāko dienu. Sen neviena grāmata nebija likusi tā līdzpārdzīvot grāmatas varoņiem, ka pat asaras nespēju valdīt.
Bet ir brīžam gadījumi, kad kādu grāmatu izlasu arī papīra formātā, izmantojot īpašu grāmatzīmi.
2) Fantastiskā vasara, atvaļinājums, iknedēļas vasaras pasākumi.
3) Mazie kamoliņi. Šoreiz ne dzijas kamoliņi kādam rokdarbam, bet piektdienā, 13.jūnijā dzimušie mūsu kaķes kaķu bērni. Mūsmājās šādu pasākumu piedzīvojām pirmo reizi. Kā arī pirmo reizi redzēju tik mazus kamoliņus.
Priecājos, ka visi četri nu jau atraduši mājas un mīlošus saimniekus. Posms līdz mazie kamoliņi izauga pietiekami lieli, lai vieni paši dotos uz jaunajām mājām – izraisa divējādas sajūtas. No vienas puses fantastiski pavadīts laiks, skatoties kā mazie izaug par brīnišķīgiem murrātājiem, katras ar savu raksturu un spējām, savukārt no otras puses, brīdī, kad no viņiem jāšķiras sirds lūzt, asaras birst un sirdī kaut kas liekt teikt, viss…vairāk nemūžam mūsumājās kaut kas tāds nenotiks.
Savukārt šobrīd, kad vasara un atvasara beigusies, rokas sāk vairāk stiepties uz dzijas kamolu pusi, lai kaut ko siltu un patīkamu darinātu gan pavisam maziem, gan arī lielākiem.
Ja iepriekš aprakstītā G.Miso grāmata „Neatstājot pēdas” pie manis nonāca ļoti strauji un bez liekas domāšanas, tad Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas grāmatas “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” ceļš līdz manam grāmatu skapim ilga gandrīz gadu. Veikalā tā tika vairākas reizes pārcilāta, vienreiz gandrīz jau ielikta iepirkumu grozā, bet cita grāmata tomēr viņu apsteidza. Lai gan, kaut kas tomēr visu laiku lika atgriezties pie šīs grāmatas, kaut kas vārdos neizsakāms – bez maz vai kā ar mazām rociņām grāmata ieķērās manā prāta un ilgi dīca, līdz padevos kārdinājumam un šīm mazajām rociņām un grāmatu iegādājos.
Grāmata vienkārši burvīga un bija gandrīz neiespējami uz nakti ar to šķirties (nez kā tas iegadījies, ka parasti jaunās grāmatas sāku lasīt vakarā) un no rīta gribējās pēc iespējas ātrāk tikt uz vilcienu, lai gremdētos grāmatas turpmākajās lapaspusēs un uzzinātu kā tālāk norisinājās Gērnsijas salas iemītnieku dzīve.
Grāmata veidota vēstuļu un telegrammu formātā. Džuljetas sarakste ar Gērnsijas salas iemītniekiem iesākas pavisam nejauši, kad viņai atraksta Dosijs, kurš savā īpašumā ieguvis kādreiz Džuljetai piederējušu Čārlza Lema grāmatu „Elijas eseju izlase”, kas Dosiju ļoti ietekmējusi. Tā vārds pa vārdam līdz Džuljeta jau sarakstās gan ar Dosiju, gan Amēliju, Izolu, Ebenu un citiem salas iemītniekiem un uzzina, kādos apstākļos un kāpēc salas iemītnieki izveidoja Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība, un kāpēc tieši tupeņmizu pīrāga. Tā vārds pa vārdam un Džuljeta iemīl visus salas iemītniekus, kā arī tos salas iemītniekus, kas diemžēl savas labsirdīgās, izpalīdzīgās dabas dēļ nepārdzīvoja Otro pasaules karu un nacistu piespriesto sodu. Un tā vienā dienā, Džuljeta ierodas Gērnsijas salā, lai iepazītos ar saviem mīļajiem vēstuļu biedriem un sarakstītu grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, kas norisinājušies uz salas.
Šī grāmata neskatoties, ka darbība norisinās pēc Otrā pasaules kara un tajā norādītas Gērnsijas salas iemītnieku atmiņas par Otro pasaules karu (par badu, informācijas trūkumu, ilgas un neziņa par savu bērnu likteņiem, kas pirms uzbrukuma salai tika nogādāti Anglijā, par bailēm par savas dzīvības saglabāšanu), ir pozitīvisma, labsirdības un neizmērojamas draudzības, izpalīdzības un līdzcilvēku atbalsta pārpildīta.
Lasot grāmatu brīžiem gribējās skaļi smieties, brīžiem izplūst asarās, bet tik ļoti negribējās šķirties no jaunajiem literatūras biedrības draugiem. Šī noteikti būs grāmata, ko pārlasīt brīžos, kad nepieciešams kāds saules, pozitīvisma un labsirdības stariņš.
Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.
Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums aizved tevi pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriska progresija – gals nemaz nav sasniedzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.
Dienu pirms dāvanu kartes termiņa beigām, dodoties ceļā uz pavasara/vasaras pasākumu sezonas atklāšanu, Dārgais atvēlēja man piecas minūtes brīvā laika, lai lielveikalā kādā no veikaliem iztērētu dāvanu kartes naudiņas.
Raitā solī, lai nezaudētu ne minūti no man atvēlētā laika, devos grāmatnīcas virzienā. Pieejot pie jauno, tikko iznākušo grāmatu stenda, roka pastiepās pēc pagājušā gada Francijā visvairāk pirktākās Gijoma Miso grāmatas „Neatstājot pēdas”. Parasti pirms grāmatas iegādes, cenšos izlasīt atsauksmes par to, citu lasītāju ieteikumus, recenzijas, savukārt pēc tam grāmatnīcā grāmatu apskatīt un palasīt tās pirmos teikumus, lai pārliecinātos, vai maz grāmata spēs mani uzrunāt un ieinteresēt lasīt to tālāk. Tad šīs grāmatas iegāde raksturojama kā – ienācu, nopirku un pēc tam tik sāku domāt, ko esmu nopirkusi.
Tomēr bažas par to, vai maz būs interesanta, pazuda pēc pirmajām lapaspusēm, kad Ņujorkas Džona Kenedija lidostā dodoties uz vienīgo brīvo lidostas kafejnīcas galdiņu, saskrienas floriste no Parīzes Medlina un pavārs no Sanfrancisko Džonatans. Saskriešanās rezultātā abu tobrīd rokās esošās mantas atrodas uz zemes. Pēc „laipnās” vārdu apmaiņas katrs paceļ savas mantas, tai skaitā telefonus un dotas tālāk. Bet izrādās, ka abi nejauši apmainījušies ar telefoniem. Protams, kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir n-tie kilometri. Galvenie varoņi informē viens otru par pienākušajām īsziņām un zvaniem, kā arī abi intereses vadīti ielūkojas viens otra telefonā esošajās privātajās mapītēs – aplūko pieejamajās aplikācijās, uzņemtās fotogrāfijās, mūzikas un video sarakstus, saņemtās elektroniskā pasta vēstules.
Medlina pēc atgriešanās Parīzē jau grasās nosūtīt ar kurjerpastu Džonatanam viņa telefonu, līdz no sava līdzstrādnieka uzzina, kas vispār Džonatans tāds vispār ir un pēdējā brīdī pārdomā. Izrādās, ka Džonatans bijis izcils pavārs, savas restorāna ķēdes īpašnieks un tētis burvīgam dēlēnam, kurš nesen izšķīries no sievas, kas to krāpusi un pārdevis savu restorānu ķēdi. Savukārt Medlina vēl divus gadus atpakaļ strādājusi Anglijas policijā par detektīvi un izmeklējusi vienas četrpadsmit gadīgas meitenes pazušanas lietu, kuras nelaimīgās atrisināšanas rezultātā Medlina cenšas izdarīt pašnāvību. Tādējādi sākot pastiprināti interesēties viens par otru, līdz atklājās, ka abiem ir noslēpumi, abu ceļi savā ziņā ir krustojušies un pateicoties Džonatanam var tikt atklāts kāds noslēpums.
Ziedi bija līdzās visos nozīmīgākajos dzīves notikumos. Vai tā būtu mazuļa piedzimšana, kristības, pirmais randiņš, laulības, divu mīļoto salabšana, paaugstinājums darbā, došanās pensijā vai bērēs. Ziedi cilvēkus pavadīja no šūpuļa līdz kapam.
Bet Džiliana nespēja rimties. – Vai tu nebaidies, ka tava dzīve ar Rafaelu būs pārāk paredzama? Vai tas kāds grēks,- Medlina atcirta,- ka man nepieciešams kāds, kurš ir tik stabils, uz kuru var paļauties un kurš ir uzticīgs. Mums visapkārt viss ir tik nestabils, trausls un nemierīgs. Es negribu, lai tā būtu arī manā ģimenes dzīvē. Vēlos vakarā atgriezties mājās un būt droša, ka mani tur sagaida rāms miers.
…taču aizmiršanās ir kā narkotikas: sākumā tu domā, ka tu tās pieveiksi, taču tad kādā dienā nākas atzīt, ka tās ir pieveikušas tevi…
-Reizēm mīla ir postoša, bet reizēm pārtop brīnišķīgos mākslas darbos.
Pēc grāmatas izlasīšanas sāku apdomāt kāda informācija, faili, izveidotās mapītes ir manā telefonā. Paldies dievam! nekas tāds, no kā būtu jākaunas, bet tomēr, negribētos, ka svešas acis tajā ieskatītos. Lai gan šobrīd man telefons ir ne tikai sarunām un īsziņām, bet arī ikdienas kalendārs ar atgādinājumiem, modinātājs, ierīce ar kuru (izmantojot kopā ar wi-fi), tikt pie interneta, ņemot vērā to, ka mājās datoru okupējis Dārgais, arī radio (vienīgais veids, kā sekoju līdz jaunumiem mūzikas dzīvē), un dažbrīd (kas notiek samērā reti) ierīce seriālu vērošanai, lai īsinātu ceļā uz darbu un mājām pavadīto laiku. Atcerējos, ka telefoniņš ir arī palīgs kilometru skaitīšanā, kad izskrienu apmest kādu līkumu pa rajonu.
Lai gan saprotu, ka ikdienas notikumus, sanāksmes un tikšanās varu atspoguļot papīra kalendārā, modinātājam izmantot veco uzvelkamo pulksteni un, lai tiktu pie interneta izlasīt ziņas un e-pasta vēstules, pacīnīties mājās par tikšanu pie datora. Tomēr, mīļā miera labad, kā arī, lai nenokavētu tikšanos un vizīti pie friziera, un vienkārši atvieglotu ikdienu izmantoju mazo, pārnēsājamo aparātiņu. Jo saki, ko gribi, tas tomēr padara ikdienu vienkāršāku!
Tāpat ikdienā pavadot divas stundas vilcienā esmu ievērojusi, ka pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies arī citu cilvēku ieradumi. Ja vēl pirms dažiem gadiem vairāk vilciena pasažieru pavadīja lasot grāmatas, žurnālus un avīzes, pat adot vai tamborējot, tad tagad lielākā daļa veras savos tālruņos, kuros vai nu ko lasa, klausās mūziku vai filmas, seriālus, vai vienkārši spēlē spēlītes.
Diez kā būtu tagad kaut vai vienu dienu pavadīt bez mobilā telefona? Varbūt šodien pamēģināt?
Vai Tev kādreiz ir bijusi vēlme ielūkoties zinātnisko laboratoriju darba noslēpumos, piedalīties zinātniskos eksperimentos, uzdot sev interesējošus jautājumus zinātniekiem un uz brīdi iejusties zinātnieka ikdienā???
Šodien Tev ir lieliska iespēja to izdarīt :)
Kritu par upuri un iegādājos jaunumu, kas parādījās grāmatnīcu plauktos, grāmatu, kas, kā apgalvo izdevēji, patiks gan neprecētām, gan precētām dāmām, mammām, padsmitniecēm, vientuļniecēm, karjeristēm un sirmgalvēm – grāmatu par mīlestību.
Par Simonas Ārnstedes grāmatu “Nepakļāvīgā”– sākumā nekādi nespēju iztēloties/pieņemt/uzburt ainu savā galvā, ka darbība norisinās 19.gs.beigās. Likās, ka darbība norisinās mūsdienās, līdz ar to bija jāpiespiežas, lai iztēlotos atbilstošo romāna norises laika posmu. Savukārt tiekot tālāk par pirmajām lappusēm, visu laiku vilku paralēles ar Džeinas Ostinas daiļradi. Jauna sieviete – Beatrise, kas nevēlas būt par kārtējo „tukšo” rotu blakus vīrietim, kurš uzskata, ka sievietei nav nedz jāizglītojas, nedz jālasa grāmatas, pasarg’ dievs avīzes, jo tas tak sievietes veselībai ir pat kaitīgi.
Galvenie varoņi: Beatrise ir bārene, kuru tēvocis grib izprecināt bagātam un ietekmīgam vīram, lai iegūtu augstāku stāvokli sabiedrībā, savukārt Sets – iekārojamākais norvēģu vecpuisis, bagāts uzņēmējs. Abi satiekas un …. un šai brīdī sapratu, ka grāmata ir ierāvusi sevī līdz ar pašiem ausu galiņiem. Ar katru izlasīto un pāršķirto lapu gribas ātrāk uzzināt – kas notiks tālāk, vai Beatrise atklās Setam, kāpēc precas par tēvoča izvēlēto kandidātu, vai Sets atzīsiet Beatrisei savās jūtās, vai abi pārkāps pāri savam lepnumam???
Protams, kā jau dāmu romāniem pieklājas, beigas laimīgas.
“Mana pieredze stāsta, ka cilvēki labprāt izvēlas lūkoties uz lietām un parādībām tā, kā tas der viņu pašu interesēm,” viņa sacīja. “Cilvēki pieņem tikai tādu informāciju, kas apstiprina tos uzskatus, ko viņi paši jau ir izveidojuši. Visu, kas runā tam pretī, viņi neņem vērā.”
“Neviens uzskats obligāti nav pareizs tikai tādēļ vien, ka tam ir daudz piekritēju.”
“Man šķiet, ka ir gudri apšaubīt to, ko cilvēks uztver kā neapšaubāmu patiesību. Bieži mūs vairāk vada domas un jūtas, nevis objektīvi fakti. Tā kā tas attiecas uz visiem cilvēkiem, gala slēdziens būtu tāds: tas attiecas arī uz jums.”
Ar nelielu (nedēļas) nokavēšanos arī mūsmājās galdu rotā Adventes vainags. Ņemot vērā to, ka ne pašai, ne dārgajam nav izdevies šajās dienās tikt līdz mežam un egļu zariem, nācās lietā likt “Ievas mājā” noskatītu ideju par Adventes vainagu un krājumos atrastu Ziemassvētkiem atbilstošu dziju. Tiesa gribējās taisīt sarkanu ar atsevišķām baltām sniega pikām, tomēr sarkanā dzija krājumos bija tik cik vainagā redzams.
Vakar jau aizdedzām otro svecīti Adventes vainagā, kas nozīmē, ka līdz Ziemassvētkiem palikušas tikai nepilnas trīs nedēļas, savukārt līdz 2011.gadam – nepilnas četras nedēļas. Liekas, ka tikko tak tikai Jāņus nosvinējām un devāmies ilgi gaidītā atvaļinājuma izbraucienā. Bet skat, gads gandrīz pagājis un pāri sniegotajiem laukiem jau nāk nākamais.
Kur tas laiks tā skrien??? Laikam Pelēkie kungi, taupīšanas dēļ, to savos čemodāniņos aizstiepj…sev vien zināmā virzienā un noglabā sev vien zināmos kambaros.
Kas var būt labāks par sestdienas rītu???
Nav agri jāceļas un jāskriet ikdienas darbos. Nesteidzoties var pagatavot iemīļoto kafijas krūzi. Veltīt brīdi visu uzmanību tikai un vienīgi kaķumeitēnam Ketai, kurai parasti no rītiem ļoooti gribas samīļoties un visus nakts sapņus izstāstīt. Tajā rīta stundā, kad baltās kafijas krūze rokās kūp,TV rāda tieši mana iecienītākā seriāla vairāku sēriju atkārtošanu, ko pa nedēļas vidu diemžēl nesanāk noskatīties. Un galvenais – apziņa, ka priekšā divas brīvdienas… Līdz ar to, tas ir mans mīļākais brīdis nedēļā.
Prieks, protams, ir arī par piektdienas vakaru pēc 17:00, bet tomēr vislabāk jūtos tieši sestdienas rītā.
Pēc iemīļotā seriāla noskatīšanās un šīs nedēļas sestdienas adīšanas projekta – mazu kājelīšu zeķu pāra uzadīšanas, varu doties izbaudīt divas fantastiskas brīvdienas, vēlams, kamēr vēl laiks aiz loga atļauj, kaut kur pie daba ārpus pilsētas ielām un mūriem.
Jaukas un galvenais saulainas brīvdienas :)
Vissirsnīgākais paldies Lienei par šo skaistumu. Un es no sirds ieteiktu apskatīties arī citus Lienes veikumus, ko iespējams redzēt šeit – http://www.lieneslietas.lv/
Antris Blog 