Iegāju. Nopirku. Izlasīju.

Dienu pirms dāvanu kartes termiņa beigām, dodoties ceļā uz pavasara/vasaras pasākumu sezonas atklāšanu, Dārgais atvēlēja man piecas minūtes brīvā laika, lai lielveikalā kādā no veikaliem iztērētu dāvanu kartes naudiņas.

Raitā solī, lai nezaudētu ne minūti no man atvēlētā laika, devos grāmatnīcas virzienā. Pieejot pie jauno, tikko iznākušo grāmatu stenda, roka pastiepās pēc pagājušā gada Francijā visvairāk pirktākās Gijoma Miso grāmatas „Neatstājot pēdas”. Parasti pirms grāmatas iegādes, cenšos izlasīt atsauksmes par to, citu lasītāju ieteikumus, recenzijas, savukārt pēc tam grāmatnīcā grāmatu apskatīt un palasīt tās pirmos teikumus, lai pārliecinātos, vai maz grāmata spēs mani uzrunāt un ieinteresēt lasīt to tālāk. Tad šīs grāmatas iegāde raksturojama kā  – ienācu, nopirku un pēc tam tik sāku domāt, ko esmu nopirkusi.

Tomēr bažas par to, vai maz būs interesanta, pazuda pēc pirmajām lapaspusēm, kad Ņujorkas Džona Kenedija lidostā dodoties uz vienīgo brīvo lidostas kafejnīcas galdiņu, saskrienas floriste no Parīzes Medlina un pavārs no Sanfrancisko Džonatans. Saskriešanās rezultātā abu tobrīd rokās esošās mantas atrodas uz zemes. Pēc „laipnās” vārdu apmaiņas katrs paceļ savas mantas, tai skaitā telefonus un dotas tālāk. Bet izrādās, ka abi nejauši apmainījušies ar telefoniem. Protams, kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir n-tie kilometri. Galvenie varoņi informē viens otru par pienākušajām īsziņām un zvaniem, kā arī abi intereses vadīti ielūkojas viens otra telefonā esošajās privātajās mapītēs – aplūko pieejamajās aplikācijās, uzņemtās fotogrāfijās, mūzikas un video sarakstus, saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

Medlina pēc atgriešanās Parīzē jau grasās nosūtīt ar kurjerpastu Džonatanam viņa telefonu, līdz no sava līdzstrādnieka uzzina, kas vispār Džonatans tāds vispār ir un pēdējā brīdī pārdomā. Izrādās, ka Džonatans bijis izcils pavārs, savas restorāna ķēdes īpašnieks un tētis burvīgam dēlēnam, kurš nesen izšķīries no sievas, kas to krāpusi un pārdevis savu restorānu ķēdi. Savukārt Medlina vēl divus gadus atpakaļ strādājusi Anglijas policijā par detektīvi un izmeklējusi vienas četrpadsmit gadīgas meitenes pazušanas lietu, kuras nelaimīgās atrisināšanas rezultātā Medlina cenšas izdarīt pašnāvību. Tādējādi sākot pastiprināti interesēties viens par otru, līdz atklājās, ka abiem ir noslēpumi, abu ceļi savā ziņā ir krustojušies un pateicoties Džonatanam var tikt atklāts kāds noslēpums.

G.Miso "Neatstājot pēdas"

 

Ziedi bija līdzās visos nozīmīgākajos dzīves notikumos. Vai tā būtu mazuļa piedzimšana, kristības, pirmais randiņš, laulības, divu mīļoto salabšana, paaugstinājums darbā, došanās pensijā vai bērēs. Ziedi cilvēkus pavadīja no šūpuļa līdz kapam.

Bet Džiliana nespēja rimties. – Vai tu nebaidies, ka tava dzīve ar Rafaelu būs pārāk paredzama?  Vai tas kāds grēks,- Medlina atcirta,- ka man nepieciešams kāds, kurš ir tik stabils, uz kuru var paļauties un kurš ir uzticīgs. Mums visapkārt viss ir tik nestabils, trausls un nemierīgs. Es negribu, lai tā būtu arī manā ģimenes dzīvē. Vēlos vakarā atgriezties mājās un būt droša, ka mani tur sagaida rāms miers.

…taču aizmiršanās ir kā narkotikas: sākumā tu domā, ka tu tās pieveiksi, taču tad kādā dienā nākas atzīt, ka tās ir pieveikušas tevi…

-Reizēm mīla ir postoša, bet reizēm pārtop brīnišķīgos mākslas darbos.

Pēc grāmatas izlasīšanas sāku apdomāt kāda informācija, faili, izveidotās mapītes ir manā telefonā. Paldies dievam! nekas tāds, no kā būtu jākaunas, bet tomēr, negribētos, ka svešas acis tajā ieskatītos. Lai gan šobrīd man telefons ir ne tikai sarunām un īsziņām, bet arī ikdienas kalendārs ar atgādinājumiem, modinātājs, ierīce ar kuru (izmantojot kopā ar wi-fi), tikt pie interneta, ņemot vērā to, ka mājās datoru okupējis Dārgais, arī radio (vienīgais veids, kā sekoju līdz jaunumiem mūzikas dzīvē), un dažbrīd (kas notiek samērā reti) ierīce seriālu vērošanai, lai īsinātu ceļā uz darbu un mājām pavadīto laiku. Atcerējos, ka telefoniņš ir arī palīgs kilometru skaitīšanā, kad izskrienu apmest kādu līkumu pa rajonu.

Lai gan saprotu, ka ikdienas notikumus, sanāksmes un tikšanās varu atspoguļot papīra kalendārā, modinātājam izmantot veco uzvelkamo pulksteni un, lai tiktu pie interneta izlasīt ziņas un e-pasta vēstules, pacīnīties mājās par tikšanu pie datora. Tomēr, mīļā miera labad, kā arī, lai nenokavētu tikšanos un vizīti pie friziera, un vienkārši atvieglotu ikdienu izmantoju mazo, pārnēsājamo aparātiņu. Jo saki, ko gribi, tas tomēr padara ikdienu vienkāršāku!

Tāpat ikdienā pavadot divas stundas vilcienā esmu ievērojusi, ka pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies arī citu cilvēku ieradumi. Ja vēl pirms dažiem gadiem vairāk vilciena pasažieru pavadīja lasot grāmatas, žurnālus un avīzes, pat adot vai tamborējot, tad tagad lielākā daļa veras savos tālruņos, kuros vai nu ko lasa, klausās mūziku vai filmas, seriālus, vai vienkārši spēlē spēlītes.

Diez kā būtu tagad kaut vai vienu dienu pavadīt bez mobilā telefona? Varbūt šodien pamēģināt?

Advertisements

Leave a comment »

Dziesmas šodienai

 

 

Leave a comment »

Ieilgušais progress

Ja pagājušais, t.i. 2012.gads man iesākās ar tamboradatām un adāmadatām rokās, tad savukārt 2013.gads man iesākās ar grāmatu rokās, līdz februāra sākumam jau piecas grāmatas izlasītas. Visvairāk atmiņā palikusi (joprojām gribas satikt galvenos varoņus) M.A.Šaferes un A.Barouzas grāmata „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība ”. Bet par grāmatu…drīzumā.

Bet arī kopš šī gada janvāra sākuma, vismaz mazu sprīdīti uz priekšu pavirzījies viens no iepriekš aprakstītajiem lieldarbiem.

Nē, diemžēl tas nav pleds. Nu jau vairs negribas pledu varavīksnes krāsā, bet mierīgākos toņos, līdz ar to, pleds nolikts vistālākajā skapja stūrī.

Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, bet es ievērojusi, ka otram lieldarbam parasti pieķeros tikai tad, kad esmu apslimusi un viena pati mājās. Pirms šī gada janvāra pēdējo reizi no skapja izvilku šo darbiņu pagājušā gada janvārī, kad tapa lielais zieds un daļa lielākās lapiņas. Šogad janvārī tapa apakšējais zieds. Ceru, ka pēc kāda laika (bija plānots pabeigt 2011.gadā…) mans dīvāns tiešām varēs priecāsies par jaunu dekoratīvo spilventiņu.

Un turpinot darbu pie šī lieldarba tapšanas, arvien vairāk apbrīnoju tās meitenes, sievietes, kurām izšūšana ir atkarība (kā man adīšana, tamborēšana), jo, lai sanāktu skaista bilde, katrs sīkais krustiņš jāizšuj atbilstoši tehniskajā shēmā norādītajam, visiem krustiņiem „jāskatās” vienā virzienā, jāseko, lai darba aizmugure arī būtu glīta un tās diega maiņas nebūtu tik acīs krītošas. Man liekas, ka adīšanā tomēr vienkāršāk.

20130125_151613

Comments (4) »

Mans šī gada pirmais atklājums

Kopš svētdienas vakarā apmeklētā koncerta, ausīs man pārsvarā visu laiku skan Linda – Linda Leen. It īpaši dziesma Pink glasses, jo diemžēl pārējās no koncertā dzirdētajām dziesmām vēl nav iznākušas un ikdienā tās nav iespējams noklausīties. Lai gan domāju, ka citas koncertā izskanējušās dziesmas bija spēcīgākas un vairāk atbilda albūma pirmā singla dziesmas statusam.

Jāsaka godīgi, īpaši nebiju sekojusi līdz Lindas jaunajām dziesmām, albūmiem un koncertiem. Bet meklējot dāvanu manai mīļajai Dārgajai dzimšanas dienā, acīs iekrita koncerts “Demo”. Pirmo reizi biju uz Lindas koncertu, atzīšos gāju ar bailēm vai draudzenei dāvana patiks un vai man patiks koncerts. Tomēr pēc pirmās koncertā izskanējušās dziesmas, atklāju priekš sevis jaunu Lindu – sievišķīgu, romantisku un roķīgāku. Brīžiem Lindas balss, pavadošā grupa, dziesmas tekss aizskāra kādu stīgu dziļi iekšā – gribējās gan smaidīt, gan asaras slaucīt.

Katrā ziņā, abas ar draudzeni no koncerta iznācām pacilātā noskaņojumā un, kā jau minēju, šīs nu jau trīs dienas klausos šo dziesmu……

Leave a comment »

Otrie Ziemassvētki

Ziemassvētku vecītis šogad man zem eglītes bij’ atstājis grāmatu. Biezu grāmatu ar ļoti daudzām krāsainām bildītēm un samērā maz vārdiem. Bet tās bildītes šoreiz ir visvērtīgākās. Varbūt kāds jautās, kas tā par grāmatu, kur bildes vērtīgākas par vārdiem???

Nē, tā nav glezniecības, mākslas priekšmetu vai arhitektūras pieminekļu bilžu grāmata. Tā ir M.Grasmanes grāmata “Latvieša cimdi”. Grāmata, kur pieejamas ne tikai bildes ar jau gataviem rakstainiem dūraiņiem, bet arī katra novada, pilsētas un ciema tradicionālie adīto dūraiņu tehniskie zīmējumi un apraksts par dūraiņu nozīmi mūsu tautas vēsturē, tradīcijās un dainās.

Un jau otrajos Ziemassvētkos grāmata tiek likta lietā, t.i., Dārgais sēdēja un izvēlējās to vienīgo un īsto rakstu šī gada jaunajiem dūrainīšiem, savukārt, kad raksts un vēlamās krāsas bija atrastas, es ķēros pie darba.

Cimdi

Leave a comment »

Seriālu varā

Atceros kā bērnībā gāju ciemos pie kaimiņpuikas, lai skatītos multfilmu par Mikiju, jo pašiem mājās tāda ekstra kā video nebija. Tie bija sava veida svētki un iespēja iepazīties ar jauniem varoņiem, jo pa TV tādus tobrīd vēl nerādīja. Tad video kasetes aizstāja diski. Abi ar Dārgo gājām uz nomu, lai izīrētu un noskatītos kādu jaunu filmu. Parasti mēģinājām iepriekš sarunāt kādu filmu varētu ņemt, tomēr no nomas (gandrīz vienmēr) izgājām ar trīs diskiem, t.i., vienu filmu man (kādu drāmu vai romantisko filmu), otru  filmu dārgajam (visticamāk kāds trillerītis vai filma par zaļajiem cilvēciņiem) un komēdiju, ko noskatīties kopā.

Jāsaka godīgi, šobrīd pateicoties mazajam, gudrajam un ietilpīgajam telefona aparātiņam, ilgajā ceļā no mājām uz darbu un otrādi, aktīvi sekoju līdzi iemīļotajiem varoņiem divos seriālos. Tobrīd, kad tiku pie sava paša pirmā mobila telefona vai bērnībā, kad gāju pie kaimiņpuikas skatīties jaunākās Mikija sērijas,  nespēju iedomāties, ka pēc gadiem dažiem, video kasetes tiks aizmirstas un atstātas putekļiem, vai ka no telefona varēs ne tikai piezvanīt un sms nosūtīt, bet jau arī filmas skatīties.

Bet par tiem diviem seriāliem, kuros esmu iekritusi. Kā jau iepriekš minēju, beidzot priekš sevis esmu atklājusi  Desperate Housewives jeb Bīstamās mājsaimnieces, t.i., seriālu par Amerikas mājsaimnieču ikdienas gaitām, attiecībām, kaimiņu būšanām, draudzību un noslēpumiem. Esmu jau tikusi līdz sestajai sezonai. Vienīgais, ko varu šbrīd pateikt, galvenais ir tikt pāri ceturtajai sezonai, jo vismaz man tā likās visgarlaicīgākā un interesi nepiesaistošākā sezona, lai gan vēl jau man priekšā sestā, septītā un astotā sezona un viss var mainīties.

Otrs seriāls – Hart of Dixie. Seriāls par Zoe Hart, kas Ņujorkā cenšas kļūt par ievērojamu ķirurgu, bet liktenis izspēlē savu kārti un Zoe no lielpilsētas pārceļas uz mazpilsētu Blūbellu, kur viņai nepazīstams ārsts pēc savas nāves atstāj pusi privātprakses. Protams, ka pilsētiņa atrodas gandrīz nekurienē, visi viens otru pazīst un jaunajai ārstei neviens neuzticas. Lai noturētu savu privātprakses daļu, Zoe nepieciešams iekarot otra privātprakses īpašnieka un ilggadējā pilsētiņas ārsta uzticību, kā arī kļūt par ārsti 30% no visiem prakses pacientiem. Savukārt, lai to izdarītu, nepieciešams izpelnīties pilsētiņas iedzīvotāju draudzību un uzticību. Zoe pirmajā dienā Blūbellā iepazīstas ar Džordžu, kas tikko saderinājies ar populārāko meiteni un grasās nosvinēt ievērojamākās kāzas pilsētiņas vēsturē, kā arī kaimiņpuisi Veidu, kas skrien nopakaļ visiem brunčiem. Un tavu brīnumu, Zoe iemīlas puisī, kas saderinājies, savukārt Veids jūt simpātijas pret Zoe. Vienvārd sakot, viegls seriāls ar humora piesitienu par draudzību, mīlestību, attiecībām, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, sevis meklēšanu, dzīves sakārtošanu un mērķu sasniegšanu. Diemžēl otrā sezona šobrīd vēl tiek filmēta un jaunākās sērijas gaidu ar vislielāko nepacietību, lai uzzinātu, kas būs tālāk, ar kuru no puišiem Zoe satiksies, vai Blūbellas iedzīvotāji pieņems Zoe kā vienu no savējiem un uzticēs viņai savas problēmas.

P.S. Bildes ierakstot attiecīgās filmas nosaukumu atrastas iekš Google.

Leave a comment »

Rudens klusums

Pēc garā vasaras klusuma perioda, ļooooti grūti šoreiz atgriezties pie rokdarbiem, līdz ar to var teikt, ka klusums turpinās arī rudenī. Šobrīd vairāk velk uz grāmatu pusi un pat seriālu pusi, bet ne uz rokdarbiem.

Iekritu trīs seriālos: 1) Revenge; 2) Grey’s Anatomy it sevišķi 8.sezonā un nu jau katru nedēļu nepacietīgi gaidu 9.sezonas jaunākās sērijas un 3) Desperate Housewives , līdz šim, kaut kā šis seriāls mani nebija uzrunājis, bet noskatoties pēdējās sezonas pēdējo sēriju, gribas noskaidrot, kā dāmas dzīvoja iepriekšējās sezonās, sērijās un tajās attēlotajos notikumos.

Tomēr ir jau arī tādi brīži, kad tiek cilātas adatas un darināts kāds jauns darbiņš. Piemēram, draugu mazais ķipars tiks iepriecināts ar jaunu draugu – tārpiņu Raibiņu. Raibiņš tapis no 10 dažāda izmēra koka bumbiņām, kinderolas trauciņa, kas pildīts ar pupiņām (skaņai) un dažādu krāsu kokvilnas diegiem.

Leave a comment »